Spekulācijas ar partiju popularitāti nu papildina spekulācijas ar paredzamo vietu skaitu, ko šīs partijas varētu dabūt Saeimā. Es nesacītu vārdu spekulācija, ja uzskatītu to vai citu organizāciju veikto situācijas testēšanu par kampaņas monitoringa, nevis pašas kampaņas sastāvdaļu.
Taču publika jau sākotnēji saņēma striktas norādes, kuras partijas tā drīkst ievēlēt, kuras kampaņas gaitā tiks publiski eksponētas kā aprioras pirmrindnieces, kuras ne.
Vārdu spekulācija varētu aizmirst arī tad, ja sabiedriskie institūti un arī šķietami neatkarīgi varas institūti būtu vismaz izrādījuši neitralitāti, nevis izdabājuši partijām vai to grupām. Sākot ar CVK, kura rūpēs par partiju spices ērtībām sniedz ierobežotu informāciju par kandidātiem. Droši vien CVK ir pieņemams uzskats, ka ikviens deputāts būs tautas kalps tikai tiktāl, cik viņam to ļaus viņa partijas birojs. Turklāt – mūsdienās nekas netraucē kandidātiem uz kampaņas laiku nodrošināties ar tādiem sakaru kanāliem un adresēm, kas nejauc viņu privāto dzīvi kampaņā. Beidzot ar Delnu, kura taisa politiķu reputācijas sarakstu kā priekšvēlēšanu aģitācijas materiālu. Jo vienu reputācija šajā sarakstā atklājas uz vienu pusi, otru – uz citu, bet trešo reputāciju izdaiļojoši fakti tur noklusēti. Tas ir vairāk nekā dīvaini, ja organizācija, kura postulē atklātību, piekopj slēgtas sabiedrības arhitektiem raksturīgas manipulācijas.
Lai arī, iespējams, esmu atpalicis no laika un šīs vēlēšanas jau būs vēlēšanas slēgtā sabiedrībā. Jo it kā demokrātiskie sabiedriski politiskie institūti to pamatmasā te apkalpo politiku. Sabiedrības griba caur šiem institūtiem redzama vāji. Izteikta līderu personifikācija un organizāciju eksponēšana vairāk brenda nekā rīcības instrumenta līmenī arī ir slēgtas sabiedrības pazīmes.
Man reizēm gribas domāt, ka mana paaudze un arī par manu divdesmit gadus jaunākā paaudze atjaunotajā Latvijā tik ļoti mīlējušas un mīl savas postpadomju ciešanas, ka izvērtušās par politisko slaistu paaudzēm, kuras panākušas, ka sabiedrība zem varas nav redzama. Tāpēc vara var atļauties faktiski atstumt izvēlīgos, prasīgos, apjēgt gribošos un apjēgt spējīgos vēlētājus. Vara var justies laimīga, ka tai pietiek rēķināties ar vēlētājiem, kuri savus slēdzienus neiztaisa vis no politikas, no valsts prakses, bet no tenkām, kompromatiem, meliem, mītiem, stereotipiem, ekstravertiem trikiem, atrakcijām, vārdu salduma smakas, konfekšu papīrīšu čaboņas... Vara var iztikt ar vēlētāju pūli, ar manipulējamu pūli.
Vārdu spekulācija un vārdu pūlis varētu nelietot, ja partijas diskutētu ar sabiedrību vismaz kaut kādas politiskās stratēģijas ietvaros. Taču tās savās diskusijās ar vēlētājiem nemitīgi sit galvas pret vakardienas griestiem, aiz kuriem aizbāztas lielās solījumu karotes, bet attieksmē jau pret pašu tuvāko nākotni nemitīgi pinas pretrunās. Iemīļotākais šīs kampaņas literārais paņēmiens kandidātiem ir oksimorons. Pretēju nozīmju savienojums: dzīvinošā eitanāzija, šausmīgs skaistums, pilnīgs tukšums un dzīvie miroņi.
Tāda manā uztverē ir kandidātu lietišķā (!) vēstījuma kvalitāte. Tie sola sociālo politiku, neatklājot tās finansējuma bāzi; tie sola kredītpolitiku, neatklājot priekšstatus par maksātspēju; tie sola reģionālo izlīdzinātību, neatklājot, kur palikusi kohēzijas politika... Savā vairumā sarakstu līderi uzvedas kā komunisti – liberāļi. Kā kropli kentauri. Vēlētāji, kuri grib apjēgt un saprast šo valsti, varētu apvainoties par to, ka partijas nevīžo tiem piedāvāt pat tik daudz kā tautsaimnieciski sakarīgu nākotnes versiju. Domāju, ka šie vēlētāji ir apvainojušies. Tieši viņi lielākā skaitā nekā iepriekš varētu šīs vēlēšanas ignorēt. Nevis dusmīgie patērētāji.
Propagandistiskā, politiskā (!) partiju vēstījuma kvalitāti, manuprāt, izsaka frāze: "Pretinieka līķis ož labi." Ja ideju vēriens netiek pat līdz parītdienai, kas cits atliek kā slaucīt kājas konkurentos. Manuprāt, latviešu partijas savā starpā ecēsies tik labi, ka līdz vēlēšanām to izredzes arvien vairāk nivelēsies. Vienotība, VL/TB/LNNK, PLL, ZZS varētu katra dabūt 15–20 vietas. Domāju, ka pirmās starp šīm četrām iznākumā varētu būt VL/TB/LNNK un ZZS. Vienotības otrajai vietai šābrīža reitingos es, atklāti sakot, neredzu loģisku pamatojumu. Populisms un uztveres inerce ar ļoti mazu racionālā piedāvājuma daļu. Pat stulbam vēlētājam, manuprāt, tā kā pamaz. Saskaņas centrs ar šķiet sacerējies drusku par daudz. Optimistiskā prognoze varētu būt – ap 30 vietām. Par PCTVL varētu nobalsot tie, kuri domā, ka SC ir divsejains radījums – viena seja tiem, viena šitiem. Un krievi, kuri domā: "PSRS mēs dzīvojām, tagad eksistējam." Latvieši, kuri tā domā, nobalsos par SC. Var jau būt, ka PCTVL šoreiz vēl izdodas minimāli pārvilkties pāri 5%. Pārsteigumi no pārējiem? Ja pietiekami daudzi uztvers Pēdējo partiju kā iespēju balsot pret visiem, tad kaut kāds pārsteigums var iznākt. Taču Pēdējā partija pagaidām eksponē pati sevi drīzāk kā priekšvēlēšanu tvaika nolaišanas partija.
Arī šis priekšstats ir vistīrākā spekulācija. Varētu prognozēt, ja politiskā tirgus spēlētāji sacenstos par prātiem un piedāvātu šajā tirgū domas un spējas. Tad būtu kaut cik nosakāms šo domu un spēju elektorāta apjoms. Taču partijas sacenšas par balsīm. Tirgū tās piedāvā propagandu un reklāmu. Viena ģeniāla, ne jau pie saprāta, bet pie hormoniem apelējoša ideja, un visa šī bildīte var sakrist pilnīgi šķērsām dažu dienu laikā. Kāda morāle? Ta nekāda. Latvijas vēlētājs – labākais vēlētājs pasaulē!