Ja grūtos laikos izglītības sistēmai nav jaudas dabūt vieglas galvas, tad vieglu vēderu tā var solīt droši. Tāpēc ik jaunā mācību gada prelūdija te jau labu laiku ir tauku nodzīšana vecākiem.
Te nav iespējami nekādi ekonomiskie, lētie varianti. Jo brīvā valstī pat atklājumi latviešu valodas gramatikā ik gadus ir tik būtiski, ka iepriekšējā gada mācību grāmatas nav pārmantojamas. Nerunājot par ikgadējiem jaunatklājumiem globālajās eksaktajās jomās, kas padara attiecīgo priekšmetu mācību līdzekļus no jauna mācību gada jaunā arhaiskus un nelietojamus. Turklāt šo atklājumu raksturs ir tik komplicēts, ka mācību vielas organizācija no vecas grāmatas jaunā grāmatā atšķiras, bet mūsu bērni un skolotāji ir viscaur tik spilgtas individualitātes un tik talantīgi, ka tikai programmu un mācību vielas metodiskas organizācijas Bābele spēj to visspilgtāk atklāt. Vārdu sakot, mācību līdzekļu arsenāls top jo gadus jo dārgāks pilnīgi pamatoti. Un saprotams, ka grūtos laikos ceļš uz vieglu galvu te iespējams tikai caur vieglu vēderu. Bet – atraitnes dēlam šis eksperiments no vēdera puses taču gandrīz izdevās. Mēs dzīvojam pilnīgi citā laikā – mums tas pats izdosies noteikti.
Toties kā pieaug atvases vērtība vecāku acīs, kad tajā investēti savi pārsimt lati. Un, kad beidzot sapirktas devītajai klasei šogad noteiktās saspraudes, pirmajai klasei domātā līme, dzēšgumija septītajai, kad sapirktas līniju un riņķīšu burtnīcas, Latvijas globusi... tad taču mammītes var vēl maigākiem acu glāstiem apčubināt asteres, kuras tūlīt, tūlīt rausies līdzi viņu skolas bērniem, lai atdotos zinību tempļa priesterienēm. Lai gan – nav vairs nekādu skolēnu. Vārds skolēns nu ir oficiāli degradēts arhaisms. Nu visi skolas bērni ir izglītojamie. Un ir tikai jāpriecājas par to, ka valoda itin kā pati atrod precīzu lietu apzīmējumu. Jo vārds izglītojamais (tāpat kā uzbarojamais, uzraugāmais, uzmetamais...), manuprāt, it labi norāda uz sistēmas vēlmi izcelt savas autoritārās īpatnības, uz to, ka sistēmai izdevīgi, ja skolēnam tajā būtu pasīva, vairāk tās objekta nekā subjekta loma. Šis vārds norāda uz to, ka brīva personība kā skolas uzdevums ir Latvijas izglītības sistēmai ne sevišķi vēlama un tiek piesaukta vairāk laba izskata dēļ.
Varētu teikt, ka vārdā izglītojamais tiek saukti visi tie, kas jāmāca būt par ekonomiskās vai politiskās mašīnas (režīma) skrūvītēm. Varētu, ja vien reālie dzīvē iekārtošanās principi atbilstu skolā mācītajiem, ja skola tiktu vaļā no rozā brillēm un dzīvei tik lielā mērā nebūtu jānodarbojas ar vakarējo skolēnu pāraudzināšanu, to pielāgošanu reālai izdzīvošanai ("Aivariņ, kā tu tiksi galā, ja tev uzbruks?" "Mierīgi, es no skolas zinu karatē, aikido un citus briesmīgus vārdus."). Skolā joprojām māca, ka kilogramā ir 1000 gramu. Lai arī visi zina, ka kilograms – tie tagad ir 900 grami iepakojumā. Un, jo tuvāk varas aprindām, jo mazāk. Varbūt skolas bērni šo neatbilstību saprot pat labāk par sistēmas birokrātiem. Latvijā tādas neatradu, bet Ukrainā veikto aptauju Kāpēc jāiet skolā? rezultāti liecinājuši, ka skolēniem galvenā ir saskare ar vienaudžiem, tad – izglītība kā oficiāls dokuments. Izglītība kā oficiāls dokuments pirmā vietā bijusi vecākiem un administrācijai. Tikai skolotāji uzskatījuši, ka galvenais skolā ir izglītība kā zināšanu (priekšmetu) apguve. Iznāk, ka vienaudži – tas skolā ir drošākais un kvalitatīvākais izziņas avots adaptācijai reālā dzīvē. Turpretī vārds izglītojamais manā izpratnē norāda, kas sistēma šajā ziņā lolo par sevi, savu kvalitāti pārliekas ilūzijas. Tām pretī jau runā pat statistika (kāda, piemēram, sagatavošana dzīvei, ja skolā ienāk ap 60–70% principā veselu bērnu, bet to beidz labi ja 30% veselu?). Tām pretī runā attieksmē pret skolēnu un viņa vecākiem ciniskie, nenovāktie skolu optimizācijas un teritoriālās reformas gali. Piemēram, pirms pāris dienām dažs Limbažu novada bērns vēl nezināja, vai novads viņu vedīs arī uz skolu Zvejniekciemā. Kam tad tā nauda te īsti seko?
Sistēma ar vārdu izglītojamais drīzāk apliecina savu vīzdegunību pat skrūvīšu gatavošanas līmenī. Varbūt tāpēc gadās, ka skolotājam bez prakses un dzīves rūdījuma skolā grūti. Piemēram, ienāk klasē jauna ģeogrāfijas skolotāja: "Sveiki, bērni!" Bērni: "Ej bekās!" Skolotāja asarās un pie direktora. Direktors saka: "Viņiem tagad vajadzīga jauna pieeja. Ejam!" Direktors klasē saka: "Sveiki, veči!" Veči: "Sveiks, dirkšķi." Direktors: "Nu, kas ir – iekšas netur globusam prezervatīvu uzvilkt?" "Bet kas ir globuss?" "Lūk, to jums pastāstīs mūsu jaunā ģeogrāfijas skolotāja." Ja te vēl skatīties, cik labvēlīga jauniešiem ir nodarbinātības politika, cik gaidīti tie ir Latvijas darba tirgū, cik gaidīta šajā tirgū ir viņu izglītības kvalitāte, prasme (ja galvenais izvēles kritērijs nav konkurētspēja, bet protekcionisms?), tad grūti uzskatīt, ka oficiālā skolas izpratne saistāma ar investīciju cilvēka un valsts nākotnē. Tad, lai neuzskatītu izglītības kvalitātes kārtējo celšanu prioritātes godā par kārtējo liekulību, rodas jautājums – ko īsti izglītības birokrātija ar to kvalitāti saprot? Ja līdz šim skola tai rūpējusi ne tik daudz kā investīcija nākotnē, kā reālas konkurētspējas nodrošinātāja, cik sociālas utilizācijas (lai neslamstās pa ielām un mazina iespējamo bezdarbnieku masu) institūts vai komerciestāde (augstskolas).
Lai vai kā – pirmajā klasē šogad sāk iet cilvēki, kuri beigs obligāto vidusskolu (ieviešana – līdz 2020. gadam) un kuriem pēc augstskolas beigšanas paliks vēl kādi trīs rīcības gadi, lai 2030. gadā dabūtu Latviju kā "plaukstošu aktīvu un atbildīgu cilvēku valsti". Šī Saeima to lēmusi, un nākamā būs gandrīz tā pati šī. Ir kas atbildēs. Turklāt, lai tā būtu, izglītības birokrātija sola izglītības paradigmas maiņu. Tāpat kā deviņdesmito gadu sākumā, tāpat kā pirms iestāšanās ES... Nezinu, kā skolās, bet IZM mīļākais priekšmets līdz šim bijis zvans. Taču ar zvanīšanu vien vieglu galvu dabūt grūti.