Patiesības ministrija filtrē

Patiesības ministrija lielā mērā vairs nav Džordža Orvela atklājums vai varas iedibinājums, bet publikas pasūtījums. Pie viltota, nedabiska informācijas konteksta ir tikpat pierasts kā pie nedabiskas pārtikas. Ja nav ko darīt, sāciet skaitīt Latvijas medijos vārdus.

Politika noteikti iznāks svarīgāka par tautu, vara par cilvēku, padomju laiki par nākotni, alga par darbu... Bet vai tad jūtams kāds satraukums par to, ka informācijas svars tiek noteikts mediakrātiski? Gluži otrādi, no visām pusēm skan Matrices cienīgi čuksti: "Ai, mēs zinām, ka tas viss ilūzija, ka tas virtuāls māns, bet gribam, lai pieslēdz atpakaļ."

Cilvēki, lai izlemtu, par ko balsot, vērtē nevis savu reālo dzīves vidi, bet pārstāsta cits citam, ko lasījuši avīzēs. Partijas pat savā varas ikdienā, kur nu vēl kampaņas laikā, nemeklē taisnību brīvā diskusijā starp partneriem un konkurentiem, bet sludina savu patiesību kā pašas partijas gribas aktu. Un tad, dabiski, atskan klasiskas frāzes – ja tu nedomā kā mēs, tad esi tautas nodevējs. Šai ziņā vislabākā patiesības ministrija tagad ir Vienotībai. Pagaidām neviens cits nav tik kategoriski aprējis konkurentu uzskatus. Turklāt Vienotības patiesības ministrijai ir metastāzes valdībā. Un tāpēc, piemēram, Vienotības aicinājums salīdzināt Dombrovski ar Urbanoviču kā premjerus man šķita Vienotībai aplams. Jo apvienībai nav izdevīgi salīdzināt to, ko Urbanovičs varbūt neizdarītu, ja tiktu par premjeru, ar to, ko Dombrovskis nav izdarījis, būdams premjers. Vai varbūt Dombrovska valdība ir lietišķi, sabiedrībai saprotami definējusi valsts kursu kā tās labumam pievērstu lietu? Vai Dombrovska valdība ir spējusi izslēgt patiesības ministrijas klātbūtni, sēžot pie galda ar starptautiskiem aizdevējiem? Tur taču lemtas lietas, kas skars visu valsti, visu sabiedrību. Tad kāpēc Vienotības patiesības ministrija uzskata par nepieciešamu slepenot, cenzēt, slēpt no varas suverēna šo informāciju? Vismaz uz šo kāpēc? Vienotība varētu atbildēt. Vai varbūt pēc dažus mēnešus ilgušiem šļupstiem: varbūt, nekad, domāsim, iespējams... Dombrovska valdībai ir konkrēta nostāja saistībā ar valsts uzņēmumu privatizāciju? Vai mums ir finanšu patiesības ministrija un ekonomikas patiesības ministrija, ja tās, uzpucējot tautsaimnieciskos rādītājus, grib iztaisīties par pārticības ministrijām? U.tml. Vai arī šī valdība, izdabājot patiesības ministrijai, ir līdz vēlēšanām apturējusi savu darbību tajā daļā, kas nav izdevīga Vienotības interesēm un izredzēm?

Var saprast – partiju produktīvais piedāvājums ir tik niecīgs un bezpersonisks, ka tām jāizrādās, apkarojot citai citas Sātana vārsmas. Viens izdveš kaut ko atraktīvu, mediji to pastiprina, un visi dažas dienas viļņojas iegūtās publicitātes kaifā. Pēc tam otrs izdveš kaut ko pretī pirmajam – atkal visi dažas dienas kaifo. Vieni filtrē savu informāciju, citi cenšas to atfiltrēt. Viena partija darbojas kā citas domu policija. Katra atsevišķi tās tiecas nevis paplašināt, bet sašaurināt savas informācijas uztveres amplitūdu. Tas nozīmē, ka ij SC, ij PLL, ij Vienotība savā ziņā arvien ir PSKP atkritumi. Jo nav tikušas vaļā no atziņas, ka informācija, kas ir pretrunā ar partijas interesēm, ir no publikas jāslēpj. Tās uzskata, ka jāuzvar patiesības ministrijai, nevis publiski jādiskutē par katru lietu, lai uzvar patiesība. Un ne tikai tā patiesība, kas kalpo varai.

Protams, nav garantiju, ka atklātas diskusijas allaž vedīs pie patiesības, kas izdevīga tikai varai pašai. Tāpēc palaikam kārojas ieviest policejiskus patiesības regulēšanas institūtus. Krievijā ieviesta komisija pretdarbībai vēstures falsifikatoriem. Ziemeļkorejā, Japānā, Ķīnā... ir savas patiesības (propagandas) ministrijas. Tomēr tām iznāk vairāk cīnīties nevis par patiesību, bet pret to, kas ir pretrunā ar oficiālo politiku. Pret viedokļiem, uzskatiem, koncepcijām... Tātad – cenzēt.

Vienotība vismaz tik daudz varēja saprast, ka iekopt savā kampaņā patiesības ministrijas gājienus tai nav izdevīgi. Tādā garā Vienotība uzbaro, nevis vājina konkurentus. Būdama galvenā valdības partija, tā kampaņas priekšplānā operē nevis ar valsts parametriem tuvākam laikam, bet aicina konkurentus samērīties krāniņiem. Tā, izmantojot savu statusu varā, nevis aicina atslepenot tuvus un tālus vēstures arhīvus; nevis atslepeno tautsaimnieciski svarīgo, ko politiķi slēpuši tautai pēdējos padsmit gados; nevis atslepeno partiju nolūkus pēc vēlēšanām; nevis atslepeno memorandus, kuri maina valsti un kuriem nav lokāla komercdarījuma raksturs... bet sabiedrībai visai nopietnā brīdī vēlas, lai izvēle tiek veikta, skatoties politikas galma intrigu izrādes.

Viedokļi

Demogrāfisko izmaiņu un finansējuma pārdales starp skolām rezultātā arī šogad daļai Latvijas pedagogu pie vienādas slodzes ir algu samazinājums. Šo apstākļu dēļ cieš ne vien pedagogi, bet kopumā tiek apdraudēta arī izglītības kvalitāte. Tā, kā ir šobrīd, nedrīkst turpināt – izglītības finansēšanā ir nepieciešamas izmaiņas. Lai nodrošinātu taisnīgu darba samaksu ikvienam pedagogam neatkarīgi no skolas atrašanās vietas vai skolēnu skaita tajā, Izglītības un zinātnes ministrija izstrādājusi jaunu modeli “Programma skolā”, ko plānots ieviest ar 2025. gada 1. septembri.