Izrādās, daži cilvēki te iedarbina un aptur revolūcijas. Baigi feini, ja ir tādi cilvēki! "Ir!" apgalvo Roberts Putnis nedēļas izdevumam Sestdiena. Putņa kungs domā, ka lietussargu revolūcijas augļi nav ienākušies tāpēc, ka cilvēki, kuri te iedarbina un aptur revolūcijas, nav uzklausījuši Putņa kunga idejas.
Gluži otrādi, tie skrējuši saskaņot revolucionāros pulksteņus nevis pie viņa, bet pie Godmaņa tētiņa. Sarmīte Ēlerte skrējusi. Un tur, augšā šie vienojušies revolūciju izslēgt.
Faktiski Putnis atklāj, ka lietussargu revolūcija bijusi tik vien kā sīkas politiskas intrigas vērts purkšķis. Turklāt galvenie purkšķinātāji, izrādās, nemaz nepūlējās iedegt no purkšķa liesmu, bet rīkojās, kā kuram ienāk prātā. Turklāt šī lietussargu revolūcija, izrādās, bijusi gauži tehnoloģisks tusiņš. Jo, pirmkārt, interesanti, kāpēc Putņa kungs (Delna), kuram it kā bijušas šīs revolūcijas attīstības idejas un kurš (Delna) turklāt bijis viens no trim galvenajiem tās iedvesmotājiem un organizatoriem, atstāsta tikai pašu intrigu, bet neatklāj, ko tad revolucionāru sagrāva Ēlerte. Kādas īsti bija šīs revolūcijas iestrādes, resursi? Kāpēc to var saukt par revolūciju? Neatbild, kas viņam liedza nostāties atklātā opozīcijā šķeltniekiem, kuri sagribēja revolūciju kancelēt. Kāpēc viņš neuzņēmās revolūcijas vadību un uzreiz nenorādīja uz tiem, kuri pārmetas? Kāpēc viņš tikai tagad, ar milzīgu noilgumu vien konstatē baismīgo "plaisu starp skatuvi un tautu". Kāpēc, ja jau runa tiešām bija par revolūciju, viņš ar savu miesu un Delnas potenciālu nemaz nemēģināja to plaisu aizpildīt? Nebija atļaujas no Džordža? Vai arī viņš pats pārstāvēja tikai skatuvi? Un viņam, tāpat kā pārējiem šīs revolūcijas inspirētājiem, bija bailes vai arī nebija ļauts principiāli nokāpt no skatuves un nostāties tautā?
Otrkārt, ja vērtēt lietussargu būšanu kā organizētu revolūciju, tad tas bija slikti padarīts darbs. Ļoti slikti padarīts darbs. Revolūcija kā atsevišķs pasākums. Bez iepriekš uzkrāto revolucionāro pazīmju un resursu akumulēšanas, bez to aktualizācijas, bez organizētām metastāzēm valstī, ārpus dažiem Vecrīgas kvartāliem. Bez skaidriem scenārijiem, kā rīkoties saskaņā ar to vai citu varas atbildes reakciju. Galu galā – bez skaidri artikulēta mērķa, kura dēļ cilvēki tiešām varētu ielaisties revolūcijā (situāciju transformējošā kustībā), nevis tikai svētdienīgā paklaigāšanā. Kura no Saeimas partijām, vismaz no tām, kuras lietussargu revolūcijas sakarā tēloja milzīgu sajūsmu, ir pieņēmusi par savas politikas konsekvenci kaut vienu no principiāliem, ar politikas maiņu saistītiem šīs revolūcijas saukļiem? Neviena nevienu! Jo labi situētiem kundziņiem un madāmiņām tik vien kā sagribējās paspēlēties ar vārdu revolūcija un sabiedrības cerībām. Putņa kungs līdz ar tiem, kas nokoda viņa pīrādziņu, turpina partiju interešu kārtošanas surogātu uzdot par nacionālu politisku preci. Protams, katram dabiskam procesam, sabiedrības protestam var ar muti pielīmēties un uzdoties par tā virzītāju. Tas netraucē varas praksē rīkoties šim procesam pretēji. Ļautiņi vienkārši izmanto sabiedrībā radušos vilni, uzdod to par savu procesu. Tā rodas politiskās bezkaunības un blefa industrija.
Jo, treškārt, kāpēc lietussargu revolūcijas organizatori faktiski uzstājās nevis kā līderi, bet kā manipulatori? Vai pozīciju un lomu sadale, ko demonstrē Putņa kungs, bija skaidra tiem, kas stāvēja ar lietussargiem pie Saeimas? Vai organizatori bija redzami kā līderi starp savas revolūcijas izpildītājiem?
Varas nomenklatūras, politiskā bomonda un arī radošās inteliģences kāre lietot eifēmismus ir pārsteidzoša. Man ir tāda sajūta, ka Latvijas politiskā vārdnīca drīz sastāvēs tikai un vienīgi no eifēmismiem. Līderi, politiskā elite, valstsvīri, attīstība, stratēģija, revolūcija... Ja ar šiem vārdiem tiek raksturotas politiskas norises un to izpildītāji, tad Latvijā tie parasti vairs nav vārdi, bet meli. Katra vēlamības konstatācija tagad stratēģija. Varaskāra varza bez kādām idejām – partija. Bezrezultatīvi priekšnieki – līderi. Revolūcija – tas, ko var izslēgt kā putekļu sūcēju. Tā ir modes cilvēku muldēšana par lietām, ko tie gatavi lietot vien suvenīrversijās. Tie nekad nenosēdīsies Jakobīņu klubā blakus Robespjēram kā Žoress. Jo tie tagad šķietas zinām, kas ir Robespjērs. Tie neko nemācīsies no angļu revolūcijas, jo vienlaikus grib palikt karaļa draugi. Tie dibinās pēdējo partiju, jo – pret visiem ir skaista poza, bet – par visiem būtu nežēlīgs, netīrs un asiņains ceļš bez skaidrām izdzīvošanas izredzēm. Ar vārdu brīvība tie sapratīs labi ja ekonomisko liberālismu. Pirms ratifikācijas tie kastrēs Eiropas Sociālo hartu un ekonomisko okupāciju ar brīvību nekādi nesaistīs. Ja krīze ieilgs, tie centīsies mums iesmērēt pa revolūcijai gadā.