"Saskaņa" lūzumu nepanāks
 
©F64

Neraugoties uz to, ka Saskaņas reitings aug un apvienība ir reitingu līderis (jūnijā – 21%), man tās stāvoklis šķiet visai riskants. Protams, Saskaņa tiks Saeimā, bet par to, vai tā atkal saņems visvairāk deputātu mandātu, es jau sāku šaubīties. Tieši apvienības līderu itin kā progresīvās pozicionēšanās dēļ. Lai cik labi gribēta, šī pozicionēšanās, ņemot vērā arī mūsu politiskās kultūras līmeni, sevišķi neaizkustinās ne iespējamos koalīcijas partnerus, ne kaut cik iespaidīgu latviešu elektorāta daļu par labu Saskaņai. Esošās Saeimas koalīcijas partijas arvien turēs Saskaņu par «nepareizo» partiju un centīsies šo sev izdevīgo pieņēmumu turēt aktuālu vismaz līdz vēlēšanām. Bet, lai Saskaņa iesaistītos jaunās valdības veidošanā, tās potenciālajiem partneriem jābūt izciliem pragmatiķiem. Taču nez vai šie partneri vēlēsies izmantot Saskaņu pat kā reālu instrumentu Latvijas pilsoniskās sabiedrības sakopšanai.

Pētera Sproģa stāsts saistībā ar Saskaņu ir tam vislabākā liecība. Cienījams cilvēks tika pazemots tik tāpēc vien, ka ielaidās ar «nepareizajiem». Bet, iespējams, tieši Sproģa kungs būtu spējis panākt to, lai mēs sākam saprasties nevis vien kopienu, bet savas valsts pilsoņu līmenī. Iespējams, tieši viņš spētu pārliecināties un pārliecināt mūs, ka Saskaņas pašreizējie stratēģiskie gājieni nav vien priekšvēlēšanu kampaņas triki, bet nopietni apsvērts kurss uz vienotu sabiedrību. Diemžēl ne konkurenti, ne sabiedrība šajā gadījumā nespēja redzēt pāri savai ierastajai saprašanai. Atkārtošu bīskapa Kaspara Šterna (NRA, 3.07.2018.) citēto: «Mēs visi dzīvojam zem vienām debesīm, bet mums ir atšķirīgs horizonts.» Manuprāt, Sproģa kungs šķitās sapratis, ka Saskaņas līderu jaunie centieni ir atzīstami, un ar savu dalību vēlējās gan apvienību, gan mūs pacelt pāri esošo politisko, partijisko attiecību apvārsnim. Mēs to nesapratām (nevēlējāmies saprast?).

Un arī tāpēc mani šobrīd vairāk interesē nevis tas, vai Saskaņa veidos valdību, bet gan tas, kādas svārstības apvienības jaunā pozicionēšanās radīs tās stabilajā elektorātā. Ne viens vien sakarīgs krievu cilvēks man teicis, ka apvienība grasās viņus «uzmest», ka tā kļuvusi «mīksta». Tāpēc gribētos zināt gan to, cik latviešu balsu Saskaņai nāks klāt, gan to, cik krievvalodīgo balsu tā zaudēs. Diemžēl mana saskares vide ar krievvalodīgajiem ļaudīm, kuri pamatā, tiesa, ir nedaudz vecāki par trīsdesmit gadiem, nedod man iemeslu piekrist profesora Vladislava Volkova nupat iznākušajā grāmatā Latvijas etnisko minoritāšu vērtības: starp normatīvismu un plurālismu piesauktajam apgalvojumam: «Ušakova figūra ir ļoti nozīmīga. Viņam tiek izrādīts atbalsts un pat mīlestība vienaudžu, aptuveni trīsdesmitpiecgadīgu cilvēku, vidē. Viņš asociējas ar pragmatismu. Jaunā paaudze pragmatismu ļoti novērtē. (..) Cilvēki saprot, ka, nonākot Saskaņas kodolā, var iegūt to, kā dēļ (ir vērts) iet politikā. Un šajā nozīmē Krievu savienība būs lūzers. Te Saskaņas etnopolitika sniedz savus augļus... atsevišķām personībām. Taču tā nav vērsta uz kopienu kā tādu. Lai gan kopienas nemaz nav. Šajā ziņā tas, ka viņi uzsver individuālismu, nevis kolektīvo identitāti, bija pareizi.» Vērojot kopainu, man šis apgalvojums šķiet aptuvens un paviršs. Mani tas vedina domāt, ka Saskaņa vēlas ne tik daudz vairot, cik fragmentēt savu elektorātu. Kāpēc? Atgādināšu, ka arī 2014. gada vēlēšanās Saskaņa zaudēja krievu pilsoņu daļas atbalstu. Lūk, arī šogad iegūto un zaudēto balsu starpība man izteiks, cik tad lielā mērā Saskaņa un tās padomdevēji jūt mūsu politisko realitāti, cik lielā mērā viņi rēķinājušies ar partiju attiecībās iekoptiem stereotipiem, ar to, ka mums te tomēr vēl ir divkopienu sabiedrība. Jo lielāka būs šī starpība, jo lielāks būs bijis risks.

Protams, ir apsveicami, ka Saskaņa nevēlas būt tikai «viena jautājuma partija». Taču uzskatu, ka apvienība, ja rēķināties ar vēlēšanām, nav šim solim pienācīgi un savlaicīgi sagatavojusies. Ne saistībā ar cerībām uz lielāku latviešu vēlētāju atbalstu, ne saistībā ar sava stabilā elektorāta noturēšanu un vairošanu. «Krievu jautājums», kā bijis, tā paliks divkopienu sabiedrības problēma, bet latvieši, lai cik ar’ nekurnētu par «pareizo» partiju piedāvājumu, tomēr dos priekšroku tām. Politisku spēku, kurš spētu panākt lūzumu šajās attiecībās, es Latvijā pagaidām neredzu.