Piektais jūnijs. Partijām oficiāli sākas varas lomkas. Dažus mēnešus tām būs ļauts legalizēt savu atkarību visbezkaunīgākā veidā. Pa vidu ziņām, filmām, šoviem, bērnu rītiem un vakara pasaciņām maisīsies labie partiju onkuļi un tantes, kuri pamatā it neko neziņos un neatklās – tikai izrādīsies.
Mūsu jūrascūciņām, kāmīšiem, sunīšiem, kaķīšiem un balodīšiem kārtējo reizi būs iemesls pasmaidīt. Jo cilvēku suga dara vismaz divas lietas, ko nedara kāmīši un sunīši. Kāmīši un sunīši neiznīcina savas sugas līdziniekus, un tos nevar pabarot ar solījumiem. Mūs var. Līdz rudenim mūsu smadzenes no šīs barības būs atkal aptaukojušās tiktāl, ka nobalsosim par šo Saeimu kā par nākamo gandrīz pilnā sastāvā. Neraugoties uz to, ka tikai daži mazi sabiedrības procenti nupat pareizi atbildēja uz jautājumu: "Vai jums patīk šī Saeima?" Lai arī valstiskās produktivitātes ziņā šajā Saeimā pavadītais deputātu laiks būtu jāuzskata par reklāmas kampaņu, Saeimas izdevumi jāuzskata par priekšvēlēšanu izdevumiem un kā atmaksājami proporcionāli jāsadala starp tās partijām.
Šajā kampaņā, izņemot Visu Latvijai!, nav neviena pēc būtības jauna favorīta ne to fiziskā, ne satura veidolā. Arī tāpēc tieši šīs Saeimas neproduktivitāte, tās bezatbildība valsts un tautas priekšā lielā mērā vedina domāt, ka mūs gaida viena no melīgākajām, uzbāzīgākajām, gebelsiskākajām kampaņām jaunās Latvijas vēsturē. Samērā ar valsts un tautas problēmu mērogu pretendentiem pagaidām (bez izņēmuma) ir vien politisko pigmeju cienīgs piedāvājums.
Bet tas netraucē šiem gatavoties kampaņai kā realitātes šovam. Nevis kā reāla politikas potenciāla atklāsmei un mobilizācijai. Skaistu gaidāmā farsa prelūdiju, skaistu spekulāciju partijas izspēlēja 2. jūnija raidījumā Kas notiek Latvijā?, diskutējot par 2011. gada budžetu. Tās, manuprāt, skaidri atklāja, cik konkrēta grasās būt kampaņa. Jo partijnieki dancoja ap budžeta iesniegšanas termiņu (pirms vai pēc vēlēšanām), un tiem nekādi nepielēca, ka ne jau budžeta kā pilnīga valsts dokumenta iesniegšanas termiņš te svarīgs. Svarīgi, lai partijas tām saistošā (!), skaidri un nepārprotami artikulētā līmenī definētu savu budžeta "filozofiju" un, ņemot vērā valsts stāvokli, dažus ģenerālus tā principus un parametrus. Vai tas, izejot no realitātes, beidzot būs pozitīvs, tautas un valsts augšupejai pievērsts budžets? Katrai partijai ikvienam saprotamā, konkrētā, profesionālā valodā pirms (!) vēlēšanām jādara sabiedrībai zināma sev obligāta nākamā gada un arī ilgākai perspektīvai pievērsta rīcība ar nodokļiem, pensiju stabilitāti, sociālo nodrošinājumu, bezdarbu, emigrāciju, "konsolidācijas" darbiem, aizņēmuma lietām. Puķītes, zemenītes, tēlainības burbuļu čupas un pašslavinājumi šoreiz var palikt mājās.
Skaidrs, ka nepaliks. Skaidrs, ka tāpat kā iepriekšējās reizēs kampaņa apelēs pamatā pie divām ļaužu kategorijām: tiem, kas nav lietas kursā, un tiem, kas paņemti daļā. Ne velti arī dažas politiskās preces šoreiz sevi centušās iepakot tā, lai, pērkot vienu, tu dabū divas vai pat trīs. Pērc Jauno laiku, bet klāt vēl, re, kas. Pērc vienu AŠ, klāt vēl otrs un tonna "labas Latvijas". Politiskās piebūves – lietussargu grupa, Par labu Latviju! – nu tiek varen mitoloģizētas. Uzdotas bezmaz par forsāžas dzinēju tām partijām, kam piebūvētas. Tās labi izskatās uz politiskās estrādes, bet pagaidām piebūvju reālais politiskais svars šķiet uzpūsts un to reālā politiskā jauda – maznozīmīga. Tikpat maznozīmīga, cik, piemēram, Par labu Latviju! reklāma. Ja mutes galā tiek sludināts "Uzņēmēji glābs valsti!", kāpēc reklāmas galā jāiztiek ar bērnu šļupstiem – es dārziņu iestādīju, es stopotājus ņemu, es labs cilvēks? Tad jau skaidri jāsaka – es iestādīju dārzu, es glābšu valsti! Citādi, kā parasti, iznāk ubagošana bez ambīciju mērogam atbilstoša satura – nu, lūdzu, notici man, es taču labiņš, savas puķītes aplēju... Turklāt – labs cilvēks parasti sevi neslavē. Te ir tā vēlēšanās redzēt tautu kā naivu idioti, kuru var paņemt ar uķi-uķi. Jo vairāk tāpēc, ka "labs cilvēks" nav profesija un kā tāds vēl neko par atbilstību deputāta krēslam neliecina. Politiķis, lai arī tam nemitīgi jābrīdina sevi no iestigšanas profesionālā kretīnismā, tomēr ir profesija. Savukārt, ja Par labu Latviju! tik dūšīga, tad, pirms plātīties, varēja artikulēti pateikt, kā tad šī glābs to Latviju un kāpēc varenie uzņēmēji to nav glābuši līdz šim? Un kuri tieši no Par labu Latviju! glābs to Latviju – daži vakarējie neoliberālisma apologēti, burbuļu pūtēji vai kādi citi?
Ņemot vērā līdzšinējo retoriku, Vienotības kampaņas patoss varētu izrietēt no protesta tēlošanas – mēs ar tiem, kam piga kabatā, akmens azotē un īlens pakaļā. Un solīšanas, ka ikviena aizliedzošā zīme Latvijā kļūs ienesīgāka par katru naftas torni.
AŠ kvadrātā, ņemot vērā dažādu interešu lobēšanas praksi, varētu teikt, ka to galvenais mērķis ir: "Darīt cilvēkus bagātus un laimīgus (cilvēku saraksts – pielikumā)." ZZS kā reāla optimiste varētu izcelt grūtībās gūto labumu: "Pateicoties krīzei, atkal esam uz kājām. Mašīnu paņēma banka." TB/LNNK un VL rūpēs par nācijas labsajūtu varētu balstīt savas izredzes reālā solījumā rēķināt, to, kas ir vai kas pieaug, santīmos, bet to, ko noņem, latos. Cik skaisti skanētu – man pensija 16 000, bet noņēma tikai 20. Saskaņas centrs varētu vinnēt ar savu mūžīgo dilemmu. Proti – sacīdams, ka starp demokrātiju Eiropā (variants – Krievijā) un Latvijā maza atšķirība. Kā starp diviem krēsliem. Parasto un elektrisko. Šie mani pieņēmumi izriet no partiju šābrīža piedāvājumu (samērā ar valsts un tautas problēmu kontekstu) niecības.
Lai vai kā – lielās muļķu dienas ir sākušās. Nesaskumsim. Pacentīsmies gūt no tām iespējamo baudu atbilstoši žanram un izpildījumam.