Kā tāds Imigrācijas likuma grozījumu pamatiemesls – ierosinājums pārdot uzturēšanās atļaujas ārvalstniekiem par noteiktu investīciju (biznesā, nekustamajos īpašumos) cenu – lielas iebildes nerada. Lietišķs priekšlikums, kura nolūks iepludināt kaut cik kapitāla izsīkstošajās finanšu straumēs.
Priekšlikuma sliktās puses normālā situācijā ir novēršamas un regulējamas ar attiecīgo valsts dienestu palīdzību, kuriem priekšā stāv noteiktas valsts ekonomiskās, nacionālās, investīciju, imigrācijas politikas konsekvences un principi. Sliktāk, ja šo vispārējo konsekvenču un principu nav. Tad rodas grūtības definēt idejas atbilstību vai neatbilstību valsts interesēm. Tad principus un konsekvences nosaka nevis valsts, bet kāda atsevišķa grupējuma nostāja.
Ja visi ir daudzmaz vienoti domās par to, ka investīcijas jāpiesaista, ka tirgi jāatdzīvina, ka tas jādara cik iespējams operatīvi, bet piedāvātā ideja liekas apšaubāma vai nepieņemama, tad galvenais, manuprāt, ir jautājums – kādi ir citi lietišķie priekšlikumi? Ja to nav, ja ir tikai noraidījums, tad iznāk, ka jāizšķiras starp kaut ko varbūt apšaubāmu, tomēr kaut cik konkrētu un neko. Es dotu priekšroku pirmajam. Jo tas nozīmē vismaz kaut kādu kustību, nevis sastingumu. Tiesa, man rodas virkne jautājumu ij idejas piekritējiem, ij noliedzējiem. Tie visi izriet ne tik daudz no konkrētā priekšlikuma, cik no konteksta, kādā šis priekšlikums parādās.
Pirmkārt, nav skaidrs, kāpēc ij idejas atbalstītāji, ij noliedzēji uzskata par pieņemamu publiski uzstāties kā nevīžas, kā aģitatori. Ja ideja tiešām ir lietišķa, tad ir iespējams arī lietišķs tās pamatojums. Taču pat sava viedokļa ekonomiskā pamatojumā ne vieni, ne otri nav tikuši tālāk par preces cenu, par pārdošanas nosacījumu kontūrām un apgalvotiem, bet nepamatotiem draudiem. Taču, ja jau, piemēram, kā ticis apgalvots, arī līdz šim Latvijā katrs ārvalstnieks nopircis, ko gribējis, un katrs, kas gribējis, "slīpā veidā" (E. Šīns) dabūjis uzturēšanās atļauju, tad nevajadzētu būt grūti atklāt, piemēram, kāda bijusi šo ārvalstu investoru mītņu ģeogrāfija (ES, Krievija, citi), kāda bijusi investīciju atdeve pa kategorijām, cik darba vietas tās uztur, cik īpašumi guļ, cik strādā... Tā tad būtu vismaz lietišķa idejas ilustrācija.
Otrkārt, gribot negribot šī svešas naudas iemakšķerēšanas ideja jāskatās kontekstā ar to, ka, piemēram, Latvijas balzams taisās laisties no Latvijas projām. Es zinu, kam oficiāli pieder Latvijas balzams, un tīšām ņēmu to, nevis kādus latviskākus īpašniekus, kuri pārcēluši vai grasās pārcelt savu biznesu uz Igauniju, Slovākiju vai Krieviju. Tāpat šī ideja jāskatās kontekstā, piemēram, ar atziņu, ka vidējie un mazie uzņēmumi te "pretēji ES nostādnēm lemti iznīcībai" (Ē. Rozencveigs). Ja ņemt ne atsevišķu ideju, bet kontekstu, rodas jautājums – kas tad te iznāk? Savējos resursus mazgāt, mobilizēt slinkums, tāpēc ņemsim allaž svešus? Stabilos izspiedīsim, labilos aicināsim? To es nesaprotu. Jo šī ideja lielā mērā pretendē uz nišām, no kurām oficiālā ekonomikas politika šā vai tā izskalojusi savējos. Uz nišām, kuras ir tukšas vai taps tukšas, pārdodamas svešiem politikas dēļ. Un te nepienāktos liekuļot nevienai varas partijai. Tās visas uzstājušās kā tukšuma radītājas. Bet katrs tukšums agri vai vēlu tiek aizpildīts. Lai tas būtu cik nacionāls, latvisks un mīļš – ja tas ir tukšums, tas nepastāvēs. Iebildes šai idejai būtu daudz pamatotākas, ja tiktu nevis aizstāvēts tukšums, bet pamatotas un īstenotas tādas tā piepildījuma alternatīvas, kas būtu ij nacionālas, ij latviskas, ij mīļas.
Treškārt, kas tad rada nedrošību pēc būtības? Šī ideja kā tāda vai arī tas, ka Latvijā imigrācijas politika pastāv slīpā veidā? Šī ideja kā tāda vai tas, ka arī drošības dienestu intereses mēdz būt nevis valsts, bet komercintereses (ja tā nebūtu, tad, piemēram, oficiāli nosauktais kontrabandas apjoms, manuprāt, nebūtu iespējams)? Šī ideja kā tāda vai arī tas, ka oficiālā Latvija uzskata imigrantu darbaspēka masu perspektīvā par alternatīvu (!) no valsts aizgājušajai savas tautas darbaspēka masai? Taču šis savas tautas darbaspēks aiziet no Latvijas lielā mērā tāpēc, ka jūtas pāraudzis Latvijas politikas kvalitāti. Bet Latvijas politiķi no tā neko nav mācījušies. Tie nevis ceļ kvalitāti savas tautas centrtieces dēļ, bet domā, kā ievilkt šeit darbaspēku no vietām, kur politikas kvalitāte ir vēl zemāka.
Imigrācijas likumā nu ietvertajai idejai būtu veselīgi atrasties kopā ar citām idejām piepildītā konkurences telpā. Pirmām kārtām ar idejām, kuru resurss, kapitāls rodams Latvijā, Eiropā. Taču ir acīmredzams darbības ideju deficīts. Bezdarbība un neticība tam, ka valsts institūti spēs laikus tikt galā ar tās vai citas idejas darbības negatīvajām sekām, liek, pirmkārt, kratīties vaļā vai no katras darbības, kas nesola brīnumus un nav ideāla, otrkārt, pieteikt iespējamos riskus kā kaut ko nenovēršamu, fatālu.