"Investīcijām vadītājos" jāattaisnojas

Jaunais Valsts kancelejas direktors Mārtiņš Krieviņš konstatējis katastrofālu kadru mainību valsts pārvaldē. Te varētu piebilst – kā jebkurā nestabilā sistēmā.

Uzskatu, ka pamatā šo nestabilitāti nosaka politikas attieksme pret izpildvaru, pret civildienestu. Tieši tāpēc, pirms kārtējo reizi skaitīt «mantru», ka galvenais kadru mainības iemesls ir nepietiekams atalgojums, būtu labi beidzot panākt pienācīgu pārvaldes stabilitāti. Savulaik Gunta Veismane, lai mazinātu manu stulbumu, uzdāvināja man un ieteica izlasīt Grovera Starlinga grāmatu Valsts sektora pārvalde. Izlasīju citātus. Piemēram, to, ka Vudro Vilsons 1887. gadā «aicināja administrācijas speciālistus pievērst uzmanību efektivitātei un ražīgumam – ne tikai personāla reformām.» Lūk, efektivitātes un ražīguma apliecinājumu varētu uzskatīt par pietiekamu iemeslu atalgojuma kāpumam. Bet kāda jēga maksāt ierēdņiem par to, ka daļa viņu darba aiziet skurstenī?

Šajā sakarā – pāris vērojumu. Pirmkārt, viens no galvenajiem iemesliem lielajai kadru mainībai, manuprāt, ir tas, ka valstī joprojām nav spēcīga, stabila civildienesta. Civildienesta ļaudīm jābūt zelta vērtiem. Ar tādiem nemētājas. Ja tie nāk un iet, tad tiem, kuri te bijuši savā vietā, nav bijis pienācīgu profesionālu (!) garantiju. Turklāt ikvienam amatam civildienestā jābūt stimulējoša rakstura, karjeras amatam. Bet, ja izaugsme ir bremzēta, nav brīnums, ka no valsts aparāta pazūd arī tā nākotnes kadri, ka šis darbs nav prestižs (par to liecina, piemēram, samērā daudzie bezrezultatīvie konkursi uz vakancēm; tas liecina arī, ka valsts aparāta kadru rezerve ir vai nu pieticīga, vai arī tās nav). Un kā vērtēt ierēdni, kurš, piemēram, veidojot kārtējo valsts gada budžetu, programmē (!) tajā likumpārkāpumu (ņemsim kaut vai Augstākās izglītības likumu)? Politiķi tā gribēja, priekšnieks lika? Ja ierēdnis uz ko tādu ielaižas, tad nav ko čīkstēt, ka viņu uztver kā lupatu. Vēl tas liecina, ka politika joprojām nav atdalīta no administrācijas. Līdz ar to arī politisko seju maiņa un tai sekojošo spēles noteikumu maiņa civildienesta profesionāļiem varētu būt grūti panesama.

Otrkārt, valsts aparāts nav sekta, kura darbojas ienaidnieka teritorijā. Kā to saprast? Pēdējais, ar kuru par šo tēmu runāju, bija Balvu novada domes priekšsēdētājs Andris Kazinovskis, bet laika gaitā vairāki desmiti citu ļaužu apgalvojuši faktiski to pašu. Proti – viņiem radies iespaids, ka paralēli lēmumu izstrādes mehānismam valsts pārvaldē darbojas mehānisms, kuram apzināti jāmeklē iemesli, lai jebkādas no āra (pašvaldībām, sabiedriskajām organizācijām...) nākušas iebildes būtu iespējams noraidīt. «Kad es diskutēju par kādu likumprojektu vai noteikumiem ar ierēdņiem, tad man ir tāda sajūta, ka viņu mērķis ir – izsist mani no līdzsvara. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē panākt, lai es uz visu nospļaujos» (A. Kazinovskis). Mani tas vedina domāt, ka ierēdņu armija lielā mērā ir mobilizēta nevis valstiskuma, bet partijiskuma, tā korporatīvo interešu nodrošināšanai. Arī tas vairo struktūras nestabilitāti. Tādās arī kadri nav stabili. Te klāt vēl liekama nespēja panākt harmoniju sektoriālā un teritoriālā attiecībās. Tāpat, neraugoties uz starptautisku ekspertu tiešām norādēm, šķiet savādi, ka arvien nav izdevies panākt, kā savulaik tika sacīts, «pareizo līdzsvaru» starp «vertikālo» atsevišķu ministriju rīcību un «horizontālajām» starpministriju saitēm. Proti – sadrumstalotība joprojām raksturo valdību vairāk nekā kolektīva darbība.

Bet iepriekš minētais, ceturtkārt, tiešāk vai netiešāk veicina valsts aparāta aptaukošanos. Neraugoties uz it kā reformām un optimizāciju. To savā veidā apliecināja arī Laimdota Straujuma, pērn sacīdama, ka konkurētspējīgs atalgojums valsts pārvaldē būtu panākams uz ierēdņu skaita samazināšanas rēķina. Tātad – valsts aparāts arvien ir uzpūsts. Vēl tiek minēts (atsaucoties uz EK ekspertiem), ka 2006. gadā, kad Latvijā dzīvoja 2,4 miljoni iedzīvotāju, valsts pārvaldē strādāja 160 tūkstoši cilvēku, bet 2015. gadā, kad valstī ir palikuši tikai 1,8 miljoni iedzīvotāju, Latvijas valsts pārvaldē strādā 180 tūkstoši cilvēku.

Vārdu sakot, lai nebūtu jādomā, ka valsts pārvaldes reforma te bijusi tik vien kā varas pašmērķis, derētu saņemt garantijas, ka «investīcijas vadītājos» (M. Krieviņš) turpmāk attaisnosies.