Slepkavība ar skatu uz Kremli
Deviņdesmito gadu sākumā, kad Boriss Ņemcovs bija Krievijas tautas deputāts, mūs iepazīstināja mans 2003. gadā noindētais draugs Jurijs Ščekočihins. Dažas reizes tikāmies Jura kompānijā. Man patika šis cilvēks, šī personība, patika Borisa organizētais prāts (radiofiziķis, izgudrotājs). Un es ticu Jurim, kurš teica apmēram tā: Boriss Ņemcovs ir izņēmums Krievijas politikas augstākajās aprindās. Cita tāda nav un, iespējams, nebūs vēl ilgi. Mūžīga piemiņa!
Sestdien un svētdien situācijas apjēgai pa virsu viscaur medijos visās valodās (ieskaitot latviešu) vārījās oficiālā, neoficiālā un anonīmā varza. Tie, kuriem svarīgi iespējami skaļi uzdot par vienīgo un neapstrīdamo patiesību sev izdevīgo, savai uztverei tīkamo slepkavības versiju. Lai arī pagaidām puslīdz skaidrs šķiet vien sekojošais: – tā bija politiska slepkavība; – tā bija pasūtījuma slepkavība; – tā bija provocējoša slepkavība; – tā bija plānota slepkavība. Un, ja piekrīt tam, ka Boriss Ņemcovs bija «ērtākais upuris» visām versijām, tad tā bija arī sakrāla slepkavība. Upurēšana, ar kuru Krievijā tika pielikts punkts, piemēram, deviņdesmito gadu mijas noskaņojumiem. Taču pagaidām nav atmetamas arī banālās versijas (ieskaitot pieminēto greizsirdību). Borisam Ņemcovam bija pietiekami daudz ienaidnieku gan ideologu, gan oligarhu aprindās. Sākot ar tiem, kuri viņu skaitīja pie «nolādētajiem liberāļiem, kas sagrāva valsti», beidzot ar tiem, kuru plānus viņš izjauca, piemēram, neļaudams savulaik pilnīgi sadrumstalot un izvazāt Gazprom.
Vai pēc būtības jāvērtē apgalvojums: «Šāva uz Ņemcovu, tēmēja uz Putinu»? Jā, kopējā kontekstā tas noteikti ir jāvērtē. Tikpat lielā mērā kā tas, ka uz Borisu Ņemcovu varēja tikt šauts no Kremļa. Borisa Ņemcova mammai martā būs astoņdesmit septītā dzimšanas diena. Vai ik reizi, kad Boriss viņai zvanījis, viņa teikusi: «Kad tu reiz beigsi lamāt Putinu! Viņš tevi piebeigs» (sk. Sobesedņik, 10.02. 2015.). Boriss Ņemcovs nebija Vladimira Putina atbalstītājs vismaz kopš 2003. gada (iemesli: Mihaila Hodorkovska arests, spēka struktūru lomas akcentēšana režīma uzturēšanā…). Kopš tā laika Boriss Ņemcovs bijis konsekvents, nesaudzīgs un atklāts Putina opozicionārs. Turklāt, atšķirībā no citiem Krievijas opozīcijas līderiem, kuri manā uztverē ir vairāk revolucionāri klaigātāji nekā politiskas alternatīvas nesēji, Boriss vienmēr saturīgi un tieši vērtēja konkrētas režīma izpausmes. Acīmredzot medijos minētais ziņojums par Krievijas dalību Ukrainas konfliktā, ko viņš gatavoja, pamatotu viņa uzskatu: «Tieši Putins izprovocēja karu Ukrainā».
To, ka politiskā režīma kvalitāte rada aizdomas pati par sevi, sestdien kādā no Krievijas kanāliem ilustrēja politologs Dmitrijs Oreškins. Viņš teica: Eiropā un ASV opozīcijas politiķus nenogalina. Tos nogalina Āfrikā, Nikaragvā, Hondurasā… Un Krievijā… Iznāk, ka mēs esam Hondurasas līmenī. Jo abu roku pirkstu vairs nepietiks, lai saskaitītu opozicionārus, kuri nogalināti Krievijā šajā gadsimtā.
Ja vēl atceramies Starovoitovu, Poļitkovsku, Jušenkovu... – tie tika aizstumti no norišu, publicitātes centra un tad novākti. Proti – Krievijā valdošajam režīmam nepiemīt īpašība, kas bija viena no Borisa Ņemcova rakstura īpašībām – prasme sarunāties ar politiskajiem oponentiem. Režīmam parocīgāk turēt oponentus par valsts ienaidniekiem, nomākt vai aizvākt.
Te gan man ir viena apakšversija, ko vēl neesmu dzirdējis apspriežam. Ja ar 87% atbalsta Putinu, nevajag iedomāties, ka starp šiem 87% neviens nevēlas sarīkot galma apvērsumu. Jau labu laiku dzirdu izglītotos Krievijas paziņas spriežam, ka atsevišķi, it kā prokremliski, «klani» būtu gatavi situācijas «sakārtošanai» aizvākt Putinu. Ir pieļaujams, ka uz Putinu ar Borisa Ņemcova slepkavību tēmēja «savējie».
Vai iepriekš rakstītais nozīmē, ka tikmēr, kamēr «izmeklēšanas orgāni strādā», mums medijos jātur mutes ciet? Nekādā ziņā! Gluži otrādi – es ceru, ka Borisa Ņemcova slepkavība darīs ij politiķus, ij žurnālistus atbildīgākus – tie pārstās minēt un sāks analizēt, tie pārstās būt propagandisti, lai atkal kļūtu par informētājiem un vērtētājiem. Ja sabiedrība, politiķi un mediji nevērtēs šādas slepkavības un ar to saistīto interešu kontekstu patiesi un pēc labākās sirdsapziņas, tad mēs, neraugoties uz visu «izmeklēšanas orgānu darbību», pieļausim, ka to, kurš noslepkavoja Borisu, katram no mums izšķir propaganda.