Tas, ka Kariņa kungs izsakās 4. decembrī pieņemtās ASV pārstāvju palātas rezolūcijas Nr. 758 «gaismā», ir viņam dabiski.
Rezolūcija agresīvi vērtē Krieviju, paredz tās izolāciju. Taču eirodeputāta atziņa, ka «uz austrumiem no Latvijas robežas uzņēmējiem vairs nekas nespīd» (Neatkarīgā, 10.12.2014.), vedina jautāt: vai tad ES ir pieņēmusi, ka visas attiecību stratēģijas ar Krieviju ir bezperspektīvas? Vai Krievijas problēma ir to vērta, lai tās dēļ Eiropas valstis atsacītos no savu ārpolitiku ekonomiskajiem konceptiem un aizstātu tos ar dubultstandartu? Šķiet dīvaini, ka valsts līmenī, kas pastāv vistiešākajā sakarā ar Krievijai izvirzītajām politiskajām pretenzijām, tiek uzturēts dubultstandarts, bet līmenim, kas ir no politikas distancēts (uzņēmējdarbības, privātā iniciatīva), jāskrien pa priekšu zirgam. Nav saprotams, kāpēc uzņēmējiem jāapstājas pie Zilupes, ja Krievijas izejvielu industrija pie Zilupes apturēta netiek? Vai nu esam konsekventi visā ekonomisko attiecību spektrā (kā to, šķiet, vasarā aicināja Forbes) un amputējam to ķermeņa daļu (valsti), ko piemeklējusi politiska slimība, vai arī, kamēr nav pārtrauktas diplomātiskās attiecības, Krievijas tirgu iespējas ir jāizmanto tajā sektorā, kas nav tieši saistāms ar Ukrainas konfliktu. Ja politikas prioritāte ir liekulība, tas vēl nenozīmē, ka arī biznesam jāķēmojas nopakaļ politikai.
Šāda nostāja, manuprāt, dabiski izriet no situācijas, ko paši esam pieņēmuši. Jo vai tad mēs divdesmit gadus nerosījāmies, lai Eiropa būtu no Vankūveras līdz Vladivostokai, vai tad neuzturējām globalizāciju kā vesternizācijas projektu, vai tad mūsu pašu eirodeputāti necentās mums iestāstīt, ka nepieciešama kontinentāla un mondiāla saimniecisko sakaru liberalizācija, vai tad nav panākts, ka, veicot finanšu operācijas, jārēķinās ar finanšu sistēmas globālo raksturu? Vai tad 2009.–? gadu krīzē globalizācijas un neoliberālisma ideoloģija nedabūja pa muti? Tātad – bija iespēja veikt nepieciešamās politekonomiskās korekcijas. Vai tad mēs nupat nesūkstījāmies, ka esam fetišizējuši tirgus lomu? Un tagad vienas valsts dēļ (vai izsludinot vienu valsti par vainīgo) jātriecas otrā grāvī? Jāpāriet no Vašingtonas pie Pekinas konsensa (valsts regulējošā loma)? Tā ir politiska grābstīšanās, kuras dēļ nav jācieš uzņēmējiem, kas pratuši veiksmīgi izmantot līdzšinējās pieejas nosacījumus. Ja viņi grib riskēt Krievijā, lai riskē. Viņi tur nav vieni. Tur vēl ir vismaz 209 miljardi dolāru ārvalstu kredītu. Par riskiem tos zaudēt Putins nesen teica: «Ja cilvēks vai kompānija nāk ar investīcijām, viņiem ir jābūt pārliecinātiem, ka viņu investīcijas neviens nepievāks, ka viņi ir valsts politikas garantēti.» Šo situāciju vajag izmantot tik ilgi, kamēr to pieļauj politisko attiecību līmenis vai kamēr nav reālas alternatīvas citos tirgos, kamēr nav vietas uzņēmējdarbībai savā zemē.
Nenoliedzami, Krievijas ekspansija Krimā traumē arī ekonomiskās attiecības. Taču ļaušanās informatīvajam karam nozīmētu būvēt uz meliem un melot sev. Piekrītu tiem, kuri, pirms noteikt stratēģiju attiecībās ar Krieviju, ierosina apsvērt riskus, ko procesi Krievijā rada starptautiskajai sistēmai. Te šķiet vietā, piemēram, atgādinājums par Austroungārijas impērijas pagrimuma starptautisko iespaidu.
Neuzskatu, ka nākotne jāveido, rēķinoties ar Krieviju un ES kā nesamierināmiem pretstatiem. Bet attiecības, kas tiek saglabātas uzņēmējdarbības līmenī, var atvieglot politiskos risinājumus. Turklāt informatīvais karš traucē patiesi atbildēt: kurš vairāk ražojis bailes – Krievija Rietumos vai Rietumi Krievijā? (Krievija taču tup ne tikai uz savu izejvielu, bet arī Rietumu preču un tehnoloģiju adatas. Ja sankcijas to paņem nost, var sekot smaga recesija. Jo kompleksai savas ekonomikas modernizācijai Krievija nav atradusi laiku. Bailes ir Krievijas reakcijas elements.) Informatīvais karš traucē objektīvi vērtēt arī apgalvojumu, ka sankcijas pret Krieviju rada iespēju «pārorientēt ES finanses un ekonomiku ASV izaugsmei un iekšējo problēmu sanācijai». ASV ir 1% Krievijas eksportpreču apgrozījuma, Eiropā – apmēram 50%. Ja Kariņa kungs būtu ierosinājis izslēgt Krieviju arī no SWIFT, tad varbūt varētu noticēt, ka sankciju dēļ Latvijas uzņēmēju izredzes Rietumos krietni pieaugs. Tomēr arī tad iespējas Krievijā būtu saprātīgi paturēt.