Tas ir labi, ka Rīgas tramvaju pieturās tagad redzami plakāti: «Uzzini, kas tu par Putinu!» Tas noteikti ir jānoskaidro, jo mēs ar Krieviju, izrādās, esam kā saistītie trauki. Atklājas, ka gan retorikā, gan rīcības nolūkos esam tik simetriski, ka riebjas.
Arī Latvijas televīzijas un mediji pildās ar patētiskām čurām tāpat kā oficiālie Krievijas TV kanāli. Arī te mobilizācijas un aktivitātes pamats ir ārēji faktori, nevis savu iespēju un spēka pienācīgs pašnovērtējums. Vislabākā «simetriskā» atbilde Putinam, ko līdz šim gadījies dzirdēt, manuprāt, nākusi ne no ASV, ne no ES un ne no Latvijas, bet no Vologdas. Tā izriet no iekšējiem, nevis ārējiem apsvērumiem. «Mēs uzzinājām, ka jūs gribat ievest karaspēku Krimā, lai aizsargātu krievvalodīgo iedzīvotāju tiesības. Šajā sakarā mums ir liels lūgums – ievest karaspēku Vologdas apgabalā. Mēs te esam krievvalodīgie no vienas vietas, un mūsu tiesības tiek ļoti ierobežotas. (..) Mēs būsim jums ļoti pateicīgi un garantējam, ka nekāda pret atbrīvotājiem vērsta partizānu kara nebūs. Un arī starptautiskas sankcijas nesekos.» (R. Romaņenko.) Man šķiet, ka Putina uzdzīto adrenalīnu arī mums labāk izmantot iekšējai lietošanai, nevis uz āru vērsta urā patriotisma ražošanai.
Turklāt – nu jau Putins darbojas, es teiktu, tik vēsturiski atpazīstami, ka man šķiet – viņš darbojas ne tikai ukraiņu nacionālisma, bet arī mūsu labā. Taču mēs savā attieksmē uzskatām par labāku ķēmoties viņam nopakaļ. Bet vai tad Putina impēriskās definīcijas nesatur nepārprotamus signālus «tuvējām ārzemēm», ka politiski egocentriskā sadrumstalotība ir jāizbeidz un valsts pārvaldes centrā jāspēj nolikt kaut kas vairāk par vakuumu? Vai tad Putina piedāvātās rekonstrukcijas nav pietiekams iemesls, lai pārdomātu laikā, kurš pagājis kopš PSRS sabrukuma, pieļautās sava valstiskuma veidošanas kļūdas un vājuma iemeslus. Vai tad ieroču šķinda Krievijā neliek uzdot sev jautājumu: vai tagad, ja kas, mēs uzvedīsimies vismaz tā, kā uzvedās somi pirms kara? Kas par to liecina? Pensionāru, kuriem nebūs jākaro un kuri nebūs diez kādi karotāji, bravūra vai jauniešu spēks un pieķeršanās, piesaiste dzimtenei. Ja Obama saka: «Krievija ir reģionāls spēks, kas draud dažiem no saviem tuvākajiem kaimiņiem nevis aiz spēka, bet vājuma,» un ja Latvija ir starp tiem tuvākajiem kaimiņiem, vai tas nav iemesls apsvērt vismaz to, kas mums ir lielāks drauds – Krievijas spēks vai tās vājums, un noteikt attiecīgus rīcības (!) scenārijus? Ja Putins pats atzīst, ka Krievijas tautieši to mītnes zemēs ir «piektā kolonna» (iemesls invāzijai bez starptautiskas arbitrāžas), vai tas nav pietiekams stimuls visiem atbildīgajiem par valsts drošību, sākot ar politiķiem un beidzot ar drošības dienestiem, beigt dzīt muļķi, ražot bailes un savam komfortam izdevīgu mitoloģiju, bet visos iespējamos kvalificētos veidos atklāt reālo lojalitātes bildi. Es domāju, ka šī bilde nebūs Putinam labvēlīga. Taču tas nenozīmē, ka var turpināt spekulēt ar «piekto kolonnu», nezinot tās reālo potenciālu... Bet, «ja mēs neapturēsim Latvijas iedzīvotāju aizbraukšanu no valsts, pēc desmit gadiem būs jāvaicā, vai mums ir vai nav neatkarīga Latvija», 25. martā pie Brīvības pieminekļa sacīja Valsts prezidents Andris Bērziņš. Ja tas tā, tad jājautā – vai mūsu Krievijai pievērstā bravūra nav viltvārdīga? Mēs satraucamies par agresīviem kaimiņiem, bet paši atbrīvojam teritoriju. Mums tāpat kā Krievijai ir izdevīgs ārējs drauds, lai ar to censtos salīmēt savu sabiedrību un spekulētu cerībā novērst uzmanību no iekšpolitikas mazspējas. Prezidents gan teica: «Mēs esam stipri, jo Latvija šobrīd ir tik stipra, cik tā nav bijusi nekad savā vēsturē.» Tātad – Latvijas iedzīvotāji ir altruisti un dodas prom, lai palīdzētu citām, vājākām, zemēm? Mēs esam tik stipri, ka varam atļauties nenosegt aizmuguri u. tml.
Neraugoties uz to, ka tagad ir izdevīgs brīdis daiļrunībai un sacensībai, kurš vairāk sabrauks Krieviju ar muti, es tomēr ceru, ka Putins kaut kādā mērā tomēr norūpēs mūs pašus ar mūsu pašu valsti pēc būtības. Jā, varbūt minētie plakāti tomēr vēstīja par putniem. Nevis Putinu. Tas ir labi, jo liecina, ka kaut kur Latvijā bez virtuālās vēl varētu būt sastopama arī reālā īstenība.