Tie, kuri nogalina nevainīgus, ir izdzimteņi. Neatkarīgi no tā, vai slepkavības vieta ir Londonas metro vai Volgogradas trolejbuss. Neatkarīgi no režīma valstī, kurā notiek slepkavība, neatkarīgi no tā, kādas «filozofijas» pamato mūsdienu terorismu, un neatkarīgi no tā, kāds pasākums izvēlēts slaktiņam. Tie, kuri nogalina nevainīgus, ir izdzimteņi.
Man šķiet, ka izdzimteņi ir spējuši tuvoties olimpiskajām spēlēm jo vairāk, jo vairāk politiķi sākuši izmantot olimpiskās spēles rēķinu kārtošanai. Sevišķi pēc tam, kad pagājušā gadsimta divdesmitajos, trīsdesmitajos gados sports kļuva ne tikai par politisku, bet arī komerciālu preci. Neraugoties uz to, ka Olimpiskā harta joprojām nosaka: olimpiskās spēles nav valstu, bet individuālu atlētu vai komandu sacensības. Manuprāt, tieši tāpēc, ka politiķi pārstājuši būt vienoti un noturīgi attieksmē pret vienu no mūsdienu olimpiskās kustības pamatprincipiem, kuru senatnē sauca par «svēto pamieru» un kuru mūsdienās savā Odā sportam izteica barons de Kubertēns: «O, sports! Tu – miers!», spēļu drošība kļuvusi gluži vai par galveno spēļu problēmu un tai izdotās summas aug ļoti strauji (Atlanta, 1996. gads – 150 miljoni dolāru, Grieķija, 2004. gads – 1,5 miljardi ASV dolāru...).
Man šķiet, ka olimpiskās spēles nav vieta, kur iestādīt smadzenes «nepareiziem» režīmiem, spiest uz rīkotājvalsti, šantažēt politiskos oponentus vai turpināt auksto karu. Lai kāda būtu varas kvalitāte rīkotājvalstī. Es saprotu sportistus, piemēram, čehu vingrotāju Veru Časlavsku, kura Mehiko spēlēs 1968. gadā novērsās no PSRS himnas. Bet, ja ko līdzīgu spēlēs vai saistībā ar tām atļaujas politiķi, tad man liekas, ka viņi grib pačurāt altārī. Turklāt, izrādās, nav spējīgi kārtot lietas savas tiešās darbības telpā.
Tādā veidā politiķi iedrošina izdzimteņus. Es nesaskatu lielas «ideoloģiskas» atšķirības to politiķu, kuri izmanto olimpiskās spēles savām politiskām rebēm, un, teiksim, Melnā septembra teroristu rīcībā, kuri Minhenē (1972. g.) paziņoja: «Mums nav nekas pret olimpiskajām spēlēm, mums nav nekas pret jums, un mums nav nekas arī pret ķīlniekiem, kurus sagrābām. Taču olimpiāde – tā ir visas pasaules vitrīna, un šodien mēs to izmantojām.» Diemžēl gan politiķiem, gan teroristiem olimpiāde šodien pirmām kārtām ir «visas pasaules vitrīna». Turklāt gan vieni, gan otri savu šiverēšanu olimpiādēs un ap tām uzskata par ļoti efektīviem pasākumiem. Neatkarīgi no tā, kādi līdzekļi tiek izmantoti – varmācība vai spiediens. Šodien politika («ētiski ir tas, kas atbilst mūsu interesēm») un ņečajevisms («ētiski ir tas, kas kalpo revolūcijai», Sergejs Ņečajevs, XIX gs. krievu nihilists, revolucionārs terorists) ir tuvi radi.
Protams, tā ir utopija –
gribēt, lai olimpiskās spēles tiek vaļā no politikas. Tomēr man šķiet, ka olimpiādes, kurās turklāt tiek dalīta pasaule, ir izdzimteņiem pieejamākas par olimpiādēm, kurās pasaule tiek vienota. Es domāju, ka izdzimteņu izredzes pieaugs. Pamatā – pateicoties politiķiem. Vismaz tik ilgi, kamēr politiķi uzturēs terorisma visuresamības un pat nenotveramības mītu sparīgāk nekā nodrošinās reālu terorisma iznīcināšanas visuresamību. Taču domāju, ka pastāv iespēja situāciju mainīt. Māte Marija 2008. gadā teica, ka «ikvienai darbībai ir augstais un ir zemais potenciāls» un, ja televīzija piedāvā skatīties to, kas rada vislielāko komerciālo interesi – rekordus un medaļas, tad mēs skatāmies olimpiskās spēles un skaitām mirkļus, kad starp dažādu valstu un dažādu kultūru sportistiem parādās vienības dzirksts un kad viņi, pateicoties savu Augstāko Es iedvesmai un «neraugoties uz to, kas notiek ārēji, padara olimpiskās spēles par vienu no tiem nedaudzajiem notikumiem, kuri patiešām veicina visu cilvēku vienotību». Tātad tik vien vajag kā patiesu kopīgu vēlmi uzturēt olimpiādi varbūt kā vienīgo globālo pasākumu, kurš visās savās izpausmēs (tajā skaitā – politiskās un tikumiskās) atbilst visaugstākajiem standartiem. Bet, ja tiešām nav iespējams tikt vaļā no politiskā un komerciālā spiediena, tad vismaz no noziedzīgā spiediena vajadzētu varēt atbrīvoties.
Un vēl – man šķiet, ka ikviena sportista, ikviena skatītāja drošības garantija olimpisko spēļu laikā un telpā ir svarīgāka, teiksim, par to, pieņēma Krievija «zilo» likumu vai ne. Un apliecināt cieņu olimpiskajai kustībai šajā vietā ir augstāka pašizpausme nekā izrādīt attieksmi pret Krieviju. Starp citu, SOK atzina, ka Krievijas likums par homoseksuālisma propagandas aizliegumu nav pretrunā ar Olimpiskās hartas principiem. Valsts prezidenta Andra Bērziņa lēmums braukt uz Sočiem man šķiet pašsaprotams. Viņš liek augstāko virs zemākā. Šim solim būs negatīvs iespaids uz Latvijas politiku tikai tādā gadījumā, ja tie līderi, kuri uzskatīs Bērziņa kunga rīcību par «nepareizu», nolems viņu «sodīt» caur savu valstu ārpolitiku. Proti – atkal izmantos olimpiādi kā spekulatīvu attieksmju regulēšanas sviru.