Priekšā maniem logiem uzceltas skaistas mājas. Satieku brigadieri. Saku: «Skaistas mājas esi uzcēlis.» Brigadieris saka: «Skaistas gan. Atnāc, es tev atļaušu iebliezt ar dūri pa sienu. Varbūt ieraudzīsi, kas otrā pusē. Tas skaistums ir celts no puņķiem.»
Satieku juristu. Saku: «Skaistā mājā dzīvo.» Jurists saka: «Skaistā gan. Bet labāk būtu nopircis un izremontējis dzīvokli kādā hruščovkā. Totāla dzirdamība.»
Demokrātija nav skaista. Tā ir samērā garlaicīga dāma, kura publiski taisnojas, ka «valsts – tas ir likums», un pūlas padarīt vēlēšanas par kulta rituālu. Bet – tas nenozīmē, ka demokrātiju var būvēt no puņķiem. Varbūt demokrātijā nepiestāv sacīt: «Valsts – tas esmu es.» Taču gandrīz katrā demokrātu sacerētā un efektīvai vadībai veltītā grāmatā teikts, ka vispirms jānoskaidro, ko cilvēks spēj, un tikai tad jāskatās potenciālā amata apraksts. Tā vai citādi «es» atbilstība (atbildība, kvalifikācija, ambīciju saskaņa ar spējām…) būtu jāapliecina. Ja «es» atklājas tikai saistībā ar amatu, nevis personību, demokrātijas būvmateriāls ir puņķi. Lai kas ar būtu rakstīts likumā.
Jo likums, piemēram, netraucē padarīt vēlēšanas par formālu darījumu, par tenderi, kurā noteiktas komercstruktūras (partijas) gūst iespēju sniegt varas pakalpojumus uz budžeta rēķina. Likums netraucē šīm komercstruktūrām teikt suverēnam Sveiki! līdz nākamajam tenderim. Katrā ziņā – ar to visi samierinās un domā, ka, kaut ko izmainot atejās (mažoritārā vēlēšanu sistēma, tautas vēlēts prezidents…), nevis galvās, būs citādi. Taču – līdzko suverēns vai kāds no varas atzariem sāk apdraudēt esošās sistēmas komfortu, kļūst tai šā vai tā neērts, tad gan likums uzreiz tiek pamodināts.
Nedomāju, ka valdības komplektēšanas process vienlaikus būtu jāizvērš arī kā potenciālā premjerministra piemērotības «testēšana», taču mani pārsteidz koalīcijas partiju nevēlēšanās sadzirdēt to, ko prezidents nepateicis vēlējās tām sacīt pēc būtības. Protams, es neesmu prezidenta domu tulks, taču viņa Vienotības pieteikto premjera kandidātu noraidījumā es saklausīju: «Lācītis apkrita, bet jūs man piedāvājat trīs sivēntiņus.» Iespējams, prezidents iespēju robežās vēlējās tuvināt valdības veidošanas procedūru tiem priekšlikumiem, ko piedāvāja darba grupa saskaņā ar jau divus gadus veco, prezidenta pieteikto valdības darba pilnveidošanas ideju. Tikpat iespējams, ka Vienotība (esošā koalīcija?), atšķirībā no prezidenta, uzskata nākamo valdību tikai par «tehnisku» veidojumu, kuram līdz vēlēšanām formāli jāatrādās valdības lomā.
Šajā gadījumā es vairāk esmu prezidenta pusē. Jo pēc 21. novembra mums kārtējo reizi tika teikts, ka «esam pamodušies citā Latvijā». To teica Vienotība. Ja jau «citā» Latvijā, tad tas atkal varētu būt piemērots brīdis un iemesls kvalitatīvai mobilizācijai. Tas varētu būt iemesls atrast tādu premjerministru, kas spēj mobilizēt savu kabinetu valsts attīstībai. Vai vismaz, sliktākajā gadījumā, spēj pilnvērtīgi, principiāli un godprātīgi rīkoties ad hoc situācijās. Vai tās būtu saistītas, piemēram, ar Zolitūdes traģēdijas adekvātu novērtējumu, vai reālu politiku un represijām pret tiem (tostarp ēnu ekonomiku), kuru dēļ, kā dziedāja Okudžava, «mūsu mājā smird pēc zagšanas». Varbūt tad valdība spēs pievērsties politikai, kurā reaktīvie un proaktīvie lēmumi pastāv attīstošā proporcijā. Savukārt Saeima varētu beidzot dot priekšroku nevis viedokļu, bet lēmumu pieņemšanai. Savulaik Majakovskim kāds teicis: «Man ir savs viedoklis, savs skatu punkts.» Majakovskis atcirtis: «Parādiet man to punktu. Es viņam uzspļaušu.» Varbūt diezgan cept plānus un stratēģijas viedokļu līmenī? Tādus, kas no praktiskās puses tik vien vērti, lai tiem uzspļautu?
Iespējams, Vienotības redzeslokā nav resursu, ko piedāvāt prezidentam atbilstoši situācijai valstī. Bet vai tad saule riņķo ap Vienotību? Izvēles lauks ir daudz plašāks, un situācija valstī nav tikusi pārāk tālu prom no krīzes pārvaldes nepieciešamības, kad partiju sīkumainie aprēķini būtu atmetami. Katrā ziņā, pirms uztiept prezidentam kandidātu, kuram ir stabila 51 balss Saeimā, vispirms vajadzētu padomāt, vai tas tiešām spēj noslaucīt valstij puņķus.