Piektdien konferencē Latvijas valsts pamatu atspoguļojums izvērstā Satversmes preambulā – ideja un iespējamais saturs runāja pamatā konservatīvi noskaņoti cilvēki. Iespējams, domājot par likumiem un īpaši pamatlikumu, konservatīvā pieeja ir visauglīgākā.
Taču man ar to nepietika. Man likās – ja jaunlatvieši būtu domājuši par latviešu nāciju ar tādu sava laika novērtējumu, tad mums te tagad būtu Tālavas vai Jersikas parodija.
Kāpēc man nepietika ar konferences noskaņojumu? Tāpēc, ka nesen radio cilvēki runāja par Verdi un teica, ka «gods tagad nav tas, kas tas bija Rigoleto». Tātad, lai Satversme nebūtu tikai vēsturisks relikts, kas valsts un nācijas pamatvērtības tik vien kā sludina, bet dokuments, kurš nosaka no šīm vērtībām izrietošu nācijas un valsts praksi (!), šo vērtību definīcijām, saglabājot jēgu, jāizriet nevis no, teiksim, apgaismības laika priekšstatiem, bet no mūsdienām. Tas ir filozofu darbs. Man nepietiek ar Satversmi kā vizītkarti (tāda ir tava valsts). Vizītkartes bez bažām var drukāt arī uz kapakmeņiem.
Tāpēc, ka pēdējā laikā ne viens vien Latvijas nākotnē ieinteresēts cilvēks ir domājis par tautu un tās vērtībām. Domājošu cilvēku kopa sacerējusi Tautas vērtību manifestu, kurā atgādina, ka tautu var iznīcināt, arī «uzspiežot viltus vērtības tautas patieso, gadu simtu gaitā pārbaudīto vērtību vietā», un uzskata, ka «pašlaik šīs vērtības tiek noniecinātas, dēvējot tās par konservatīvām un novecojušām». Valsts minēta kā viena no šīm noniecinātajām vērtībām. Cita cilvēku kopa sacerējusi Deklarāciju, kurā aicina sasaukt otro Latvijas tautu forumu un arī pievēršas vērtībām, kas tautas vienotu. Valdis Šteins uzskata, ka atmoda sākas tagad. Jurists Lauris Liepa konferencē teica, ka konstitūcijas būtiski labotas pārmaiņu laikos. Utt.Tātad, ja mēs pastāvam transformāciju laikā un tiešām gribam šajās pārmaiņās saglabāt valsti neizvazātu un nepārtrauktu, konstitūcijā uzsvērtās vērtības jādefinē nevis kā lietas par sevi, bet laikmeta kontekstā. Tā, lai būtu jūtams, ka tās rēķinās ar reāliem, tostarp globāliem riskiem, ar kuriem Latvija agrāk vai vēlāk neizbēgami saskarsies. Mūsdienās vērtību viltošana var notikt, neraugoties uz to, cik panti konstitūcijā izsludināti par neaizskaramiem. Tāpēc jādara skaidri redzamas robežas starp valsts patību un draugu (nerunājot par ienaidniekiem) vēlmēm šo patību nivelēt vai kā citādi pakārtot. Piemēram, Egils Levits teica, ka Eiropa cieš no ideju un skaidras orientācijas trūkuma. Arī tāpēc, manuprāt, ir skaidri jādefinē, ciktāl Eiropa (ES) vai vēl kāds var Latvijā iet. Un, ja runa ir par pārmaiņu laiku, tad būtu labi iztikt bez visa, kas rosina uz aptuvenību. Piemēram, būtu labi teikt nevis, ka Latvijas valsts «ievēro principus», bet, ka tā ir (!) demokrātiska, tiesiska, sociāli atbildīga un nacionāla. Tas reljefi noteiktu varas atbildību par valsti.
Tāpēc, ka vārds «valstsnācija» man asociējas ar kādreiz slavenajām «valsts siļķēm». Bet nācija nav valsts īpašums. Valsts ir nācijas īpašums, tās iegūta vērtība. Var saprast, ka šāda definīcija ir varai parocīga. Bet tieši tāpēc, ja kāds te atsauksies uz pašsaprotamību, es teikšu, ka Satversmē nevajadzētu būt «pašsaprotamiem» vārdiem, kuri, tos interpretējot, izgriežami ar oderi uz āru. Sevišķi tāpēc, ka mēs grasāmies pieņemt Satversmes preambulu situācijā, kad tautas uzticība varas institūtiem arvien ir ļoti zema. Ļaudis, kas Latvijā tikuši pie varas, arvien iedomājas, ka attieksmē pret tautu tie atrodas itin kā uz lidojošas salas, kura peld gaisā virs Latvijas. Uz salas, kur dzīve, vērtību izpratne etc. ir citāda nekā «lejā», Latvijā. Iespējams, preambulā ir vajadzīga arī nepārprotama varas lomas un vietas definīcija valstī, kādu to redz Satversme. Nevis demokrātija «pēc Satversmes motīviem», kas pieļauj varas rīcības neleģitimitāti, bet reāla tautvaldība. Uzticība un atbildība ir savstarpēji saistāmas lietas. Ja uz lidojošās salas izlaidīgi spriedīs – «Vai gan starp draugiem ir jārēķinās ar tādu nieku kā konstitūcija» (T. Dreizers), tad uz zemes spriedīs, ka pie varas atkal palaisti pakaļas, kuriem konstitūcija ir galvenais tualetes papīrs.
Tā paša iemesla dēļ es lāgā nesapratu, kāpēc konferencē visai sparīgi tika kalkulēts, kā, pieņemot Satversmes preambulu, iztikt bez referenduma. Tie, kas uz salas, baidās no savas tautas. Bet man gribētos, lai suverēna atbildība sākas ar atbildību par Satversmi, ko tas pats pieņēmis.