Savādi, kāpēc Finanšu ministrija neiesaka aplikt ar sociālo nodokli katru pirkšanaspārdošanas darījumu? Vai, teiksim, kapitāla pieaugumu? Vai ierēdņu papildienākumus? Kā tik esi dabūjis savās rokās naudiņu par mantiņu, tā sociālās apdrošināšanas iemaksas tev obligātas.
Nevajadzēs skaust, ka Bērziņam lielāka pensija. Vai tad kases aparātam rūp, kas tiek pirkts – poēma, nekustamais īpašums vai akcijas? Autoratlīdzība no šīs (naudas) puses nav vis darba attiecību (alga), bet atsevišķa konkrēta pirkšanaspārdošanas darījuma rezultāts. Kas īsti nosaka šīs atlīdzības atsevišķu aplikšanu? Rūpes par autoriem? Sak, pašnodarbinātie paši nejēdz gādāt par savām vecumdienām un patstāvīgi sociālās iemaksas neveic (vai veic). Tāpēc lai dara to obligāti. Tagad vieni vaid, ka palielināsies darba izmaksas, citi priecājas, ka vairosies viņu sociālās garantijas. Pupu mizas. Lai varētu runāt par labākām sociālām garantijām, FM kopā ar savu ideju (un, vēlams, kopā ar Kultūras ministriju) bija jāpiesaka nepieciešamās pārmaiņas visā laukumā, ko šī ideja aizkustina. Vai vismaz kā pienākas jāizvērtē viss to gadījumu spektrs, kur vien iespējama vārda «autoratlīdzība» parādīšanās. Tai skaitā – gaidāmās dzīves līmeņa svārstības vismaz autoratlīdzības saņēmēju pamatgrupās. Patlaban FM pieteikusi kārtējo izteikti fiskālo pasākumu vien sava labuma dēļ. Reiz jau kaut kas līdzīgs ir bijis. 1994. gadā ministrijas sūtīja uz Rakstnieku savienību prasības apliecināt, ka pensijas vecumu sasniegušais rakstnieks X vai N ir izbeidzis savas radošās gaitas. Ja nav izbeidzis un dabū kaut kur pāris latus par dzejolīti, pensijas nebūs.
Mani, protams, iedvesmo tas, ka FM un ievērojama daļa anonīmās sabiedrības, neraugoties uz pārdesmit gadus ilgušo liberālisma veiksmes stāstu, joprojām uzskata – ja tev nav darba līguma, tad tu esi liekēdis (šodienas versijā «alkatīgs asinssūcējs» u.tml.). Ar šādu formulu padomju tiesa savulaik notiesāja dzejnieku, Nobela prēmijas laureātu Josifu Brodski. Mani iedvesmo tas, ka FM tiecas tautas vajadzību uztveri noturēt naturālistisko priekšstatu rāmjos un KM danco tai nopakaļ. Vajadzību kultūras raksturs, sevišķi tajā daļā, kur kultūras izpausmes nav saistītas ar tiešu funkcionālu nepieciešamību, arvien netiek atzīts par sociāli aizsargājamu. Tas ir viens no iemesliem, kādēļ nodokļi lielā mērā ir pašmērķis, nevis aizsargsistēma, kas ļautu katram (sākot ar uzņēmēju, beidzot ar gleznotāju) godprātīgi veikt savu darbu Latvijas «dzīves kvalitātes veicināšanai» (citāts no Kanādas likuma par mākslinieka statusu). Proti, FM ideja izpaužas tikai kā apgrūtinājums tāpēc, ka tai nav kultūrpolitikas konteksta.
Lai arī kultūrpolitikas pamatdokumenti aiztiek autoratlīdzības saņēmēju sociālo statusu, sistēmiski tā labā nekas darīts nav, bet Latvijas valdība šajā ziņā arvien turas pie pieņēmuma, ka «ekonomisks progress gludi un neizbēgami novedīs pie sociāla un kultūras progresa» bez liekām kustībām kultūras dēļ. Viens no Eiropas Mākslinieku padomes kongresiem jau pirms gadiem desmit secināja, ka šis pieņēmums nav īstenojies.
Tostarp Latvijas radošās organizācijas ir pietiekami artikulēti un regulāri definējušas, ko tās šajā ziņā grib (piedāvājot arī noteiktus attiecību veidus ar nodokļu administrētājiem). Man mājās ir astoņi ar radoša cilvēka statusu šā vai tā saistīti dokumentu projekti, kas deviņpadsmit gadu amplitūdā iesniegti KM. Varbūt to jau ir vairāk. Šajos projektos, salīdzinot ar citām Eiropas valstīm, netiek prasīts nekas īpašs. Ja definēt vienkāršoti, tad – izprast un respektēt autoratlīdzības saņēmēja darba raksturu, specifiku, ieņēmumu neregularitāti, iespējas brīvi pārvietoties pasaules telpā, izmantojot savus darbus bez oficiāla apgrūtinājuma. Tātad – FM bija diezgan laika, lai izpētītu savas idejas kontekstu, bet KM – diezgan laika, lai panāktu likumdevēja akceptu valsts formulētam autoratlīdzības saņēmēju statusam. Taču oficiālā tūļāšanās definēt profesionālās jaunrades statusu liecina, ka arvien aktuāls ir tas, ko septiņi satraukti radoši cilvēki jau 1993. gadā rakstīja valsts vadītājiem: «Plebejiska sabiedrības attīstības izpratne nosaka vispārēju utilitāru nostāju valsts programmās un likumdošanā.».