Atzīšos, ka vēl līdz nesenam laikam mana pārliecība bija tieši šāda. Tādēļ, ka latīņu termins lustrum latviešu valodā ļoti atgādina gaismekļa nosaukumu, man liekas, ka līdzīgas asociācijas var rasties ne tikai man.
Pašlaik Saeimā tiek diskutēts par likumu „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu” un vienlaicīgi runāts par lustrācijas procesu, gribot negribot, veidojas vizualizācija par tukšu telpu, kurā ir tikai spoža lustra un zem tās no liela maisa tiek izbērtas VDK aģentu kartītes. Kā izrādās, viss nav tik vienkārši.
Vispirms neliels atskats vēsturē. Romas impērija pastāvēja vairāk par tūkstoš gadiem un bija pakļāvusi lielāko daļu no tajā laikā zināmās civilizētās pasaules. Šāda apbrīnojama varas ilglaicība tika nodrošināta galvenokārt ar ārkārtīgi gudru un sabalansētu sabiedrības pārvaldības mehānismu. Ne velti romiešu tiesību principi ir tie, kurus vēl joprojām par pamatu savām juridiskajām sistēmām liek lielākā daļa pasaules valstu. Viens no valsts pārvaldes principiem Romas impērijā bija lustrum – piecu gadu periods, pēc kura notika valsts pārvaldītāju šķīstīšanās un grēku nožēlošana, kas parasti tika pavadīta ar upurēšanas ceremoniju. Tā laikā iepriekšējās varas pārstāvji ceremoniāli atzinās visos grēkos, tos nožēloja un patiesi zvērēja uzticību jaunajai varai.
Grēku nožēlošana ir ārkārtīgi spēcīgs mehānisms, kas palīdz atbrīvot sevi jaunai izaugsmei gan individuālā, gan valstiskā ziņā. Komunistu valdīšana, kuras laikā tika ļoti ierobežota un pazemota katoļu baznīca ar tai raksturīgo regulāro grēku nožēlošanas mehānismu, radīja daudz ļaunuma, jo cilvēki vairs nespēj normālā veidā atbrīvot savas sirdis no grēka, kas tās nospiež, šo grēku izstāstot savam biktstēvam. Grēks nospiež sirdi, rada vainas apziņu un dažādas citas nevēlamas parādības, kuras ļoti traucē mūsu dzīves kvalitātei. Labākā gadījumā mēs apmeklējam psihoterapeitu un izsūdzam savu sāpi tam, sliktākajā, nesam to līdzi visa mūža garumā. Romieši labi saprata nožēlas nozīmi cilvēka psiholoģijā un bija ieviesuši praktiski obligātu grēku nožēlošanas procedūru saviem valstsvīriem ik pa pieciem gadiem, jeb kā šis laika periods tika dēvēts latīniski: lustrum.
Tā saucamā „čekas maisu atvēršana”, jau tā izklausās briesmīgi visiem, bet zem spožas lustras tas būtu vēl briesmīgāk, un mēs jau gluži cilvēcīgi sākam žēlot šos cilvēkus, kas varētu būt kaut kāda iemesla dēļ atrodami VDK kartotēkā, jo iedomājamies, cik gan pazemojošs varētu būt šāds process. Tomēr šāds tēls, apzināti vai nejauši radīts, ir pilnīgi maldinošs. Mūsdienīgs lustrācijas process ir ļoti civilizēts un ļoti diskrēts pasākums, kurā indivīda privātums tiek rūpīgi slēpts. Vienīgais noteikums ir bijušo VDK aģentu, ziņotāju, štata un ārštata darbinieku patiesa nožēla par šo savu dzīves posmu un šīs nožēlas paušana ļoti diskrētai organizācijai, kurai sabiedrība ir uzticējusi tiesības šādu nožēlu uzklausīt. Latvijas gadījumā tā būtu Totalitāro noziegumu izmeklēšanas komisija. Šī komisija, starp citu, jau arī tagad var ielūkoties visās kartītēs, tādēļ konkrētā cilvēka ierašanās tiem nebūtu milzīgs pārsteigums un pats ierašanās fakts un atzīšanās saturs arī turpmāk tiktu slēpts tikpat rūpīgi kā pašlaik kartīšu saturs.
Mums, padomju ideoloģijā skolotajiem un augušajiem cilvēkiem, varētu likties – kāda no šāda procesa jēga? Patiešām, ārēji it kā nekas nemainās, tās pašas kartītes būs tajos pašos plauktos, bet paši cilvēki, kuri ir varējuši atzīties un izsūdzēt savus grēkus, justos daudz atvieglotāki, varētu pat teikt, ka viņi būtu vislielākie ieguvēji no šī procesa gan tādēļ, ka sirds kļuvusi vieglāka, gan tādēļ, ka tagad bez šaubīšanās varētu ieņemt atbildīgus amatus valsts pārvaldē. Tomēr vēl kāds ļoti svarīgs process ir vecās varas noliegšana un uzticības apliecinājums jaunajai neatkarīgās Latvijas varai caur šo atzīšanos un iepriekšējās varas nosodīšanu. Romieši ar likuma spēku šādu procesu veica reizi piecos gados, atsakoties no iepriekšējā perioda varas, izsūdzot grēkus un zvērot uzticību jaunajai. Lietuvieši, kuriem ir ļoti spēcīga katoļu baznīcas ietekme (un līdz ar to viegli saprotams grēksūdzes jēdziens), šo darbību veica jau 1991.gadā. Viena pēc otrās visas Centrāleiropas un Austrumeiropas valstis ir paveikušas šo valstij un iesaistītajiem cilvēkiem tik svarīgo procesu. Vienīgā valsts, kas to nav veikusi ir Latvija.
Saprotams, ja valstī mainās vara, arī jaunajā pārvaldes aparātā strādās daudzi no tiem aktīvajiem, zinošajiem un pieredzējušajiem cilvēkiem, kuri bija iesaistīti iepriekšējā valsts pārvaldē, bet būtu tikai dabīgi, ja viņi atteiktos no iepriekšējās ideoloģijas, patiesi nožēlotu grēkus, ja tādi ir bijuši, un savā veidā apsolītu uzticību jaunajai varai. 1991.gadā ļoti daudzi gudri un talantīgi valsts pārvaldītāji nolika savas komunistiskās partijas biedra kartes un sāka it kā jaunu dzīvi, bet patiesa nožēla no viņiem netika prasīta un arī netika dota iespēja to izpaust. Tā vietā VDK kartotēka tika noslepenota uz 20 gadiem un pa šo laiku tā ir apaugusi ar milzīgu daudzumu baumu un tīši vai netīši melīgu apgalvojumu.
Saeimai, tagad strādājot pie likuma „Par bijušās Valsts drošības komitejas dokumentu saglabāšanu, izmantošanu un personu sadarbības fakta ar VDK konstatēšanu”, būtu īstais laiks ierosināt plašu sabiedrības apspriešanu par to, kā šo grēku nožēlošanas un izpirkšanas procesu padarīt pēc iespējas pieņemamāku, vienkāršāku un saprotamāku un iesaistītajām personām neaizskarošāku. Paraugi, no kuriem mums mācīties ir visapkārt, visas mūsu kaimiņvalstis ir tikušas ar šo lietu galā.
Saeimā šodien tiks iesniegti priekšlikumi lustrācijas procesa iniciēšanai Latvijā. Ļausim tiem cilvēkiem, kuri vairāk kā 20 gadus ir nesuši sevī kauna un vainas sajūtu, no tās atbrīvoties! Bez lustrācijas procesa nevar uzskatīt, ka varas maiņa, kura sākās 1991.gadā ir notikusi līdz galam. Vēl vairāk, jāatzīst, ka īsti nav beigusies mūsu valsts okupācija, jo tie zvēresti un apsolījumi iepriekšējam režīmam, kas tiek turēti „maisos”, neļauj ļoti daudziem mūsu valsts vadītājiem būt patiesiem neatkarīgas Latvijas patriotiem.