Radošuma rēgs klīst pa Latvijas izglītības iestādēm un irdina tajās mācīšanās pamatus. Cik apzināti tas tiek darīts? Cik apzināti tagadnes paaudzes tiek dalītas mūsdienu olimpiešos un mūsdienu pārijos, kuriem nekas cits neatliks, kā sekot pirmo norādītajā virzienā…
Par radošuma ieviešanu maksā valsts un Eiropas Sociālais fonds (ESF) : prāvu naudu saņem Skola 2030, VISC, IZM ierēdnes un ierēdņi, piemaksāts tiek metodiskajām apvienībām un komisijām, kursu organizētājiem un vadītājiem, profesūrai un doktorantūrai. Kaut kas tiek arī skolotājiem.
Droši vien šis ir hiperbolizēts mūsdienu izglītības notikumu pārskats., hiperaktīva reakcija uz skolēnu izglītošanas ievirzīšanu nepareizajās sliedēs. Tomēr atstāsim radošumu uz skolas sliekšņa, noliksim par skolas sargu formālo, pamatizglītību, tai skaitā, latviešu literatūras klasiku.
Latvijā radošuma pētniecība ir sākusies tieši ar daiļrades psiholoģijas zinātniskajiem sasniegumiem jau 20. gs. pirmajā pusē; vissubjektīvākā cilvēka darbība kļuvusi par stabilu pamatu radošuma pētniecības formalizēšanai. Ar akadēmiķes Ritas Bebres iniciatīvu un patiesu radošumu Latvijā ir izveidots kreativitātes pētījumu centrs - Kreativitātes zinātniskais institūts, kurš guvis starptautisku atzinību. Varam lepoties, ka Latvijas pētnieki ir piedalījušies jaunās zinātnes nozares - kreatoloģijas - dzimšanā un attīstīšanā. Radošums, šī jaunvārda radītāja ir Rita Bebre, tiek pētīts gan ikdienā, gan profesionālajās (mākslinieciskajā, zinātniskajā, pedagoģiskajā, tehniskajā u.c. )jomās. Šo un turpmāko informāciju pārdomām, iespējams , arī subjektīviem secinājumiem, ieguvu, lasot Ritas Bebres monogrāfiju „Radošuma pētniecība Latvijā (1922 - 2018) , kas pavisam nesen izdota Latvijas simtgades programmas ietvaros un kā autordarbs ir dāvināta vadošajām Latvijas amatpersonām - sākot no Saeimas deputātiem un ministriem līdz pat ministiru prezidentam un valsts pirmajai amatpersonai, valsts prezidentam.
Nav šaubu, ka š ī kapitālā grāmata droši vien ir nonākusi arī uz izglītības ministres Ilgas Šuplinskas galda, taču diezin vai viņai savā birokrātiskajā jaunradē ir bijis daudz laika iesākt tās lasīšanu. Cik žēl, ja tā ir noticis! Tad viņa jau monogrāfijas 11. lappusē būtu izlasījusi to, kas pierāda, ka ir nepieciešams būtiski saīsināt Skola 2030 reālu skolu virzienā pastieptos radošuma taustekļus. Šī, par Skola 2030 lielajām idejām pārāka ideja ir izlasāma Ritas Bebres citējumā no Eiropas Komisijas 2007. gada ziņojuma Mūžīzblītība zināšamām, kreativitātei un inovācijām: „Tiek atzīmēts fakts, ka „pasaulei kļūstot aizvien sarežģītākai, kreativitāte un spēja turpināt mācības un ieviest inovācijas būs tikpat svarīga (vai pat vēl svarīgāka) nekā konkrētās jomās gūtas zināšanas, kas var novecot.” Lūk, būtiskie vārdi - „ nekā konkrētajās jomās”. Šaubos , ka skolu var uzskatīt par šādu konkrētu jomu, jo skola nav zināšanu joma, tā ir dzīves pamats.
Ir vērts pilnībā citēt atziņu, no nākamās rindkopas tajā pašā monogrāfijas 12. lappusē: „Radošums piemīt katram cilvēkam, bet dažādās pakāpēs un var izpausties dažādās sfērās .”
Un pilnībā citēt šo tekstu: „ Bērnu jaunrade , lai gan ir pamats vēlākai iespējamai profesionālai jaunradei , pati par tādu netiek uzskatīta, kaut arī bērnu zīmējumi, mākslinieciskā amatierdarbība mēdz būt neparasti interesanta. Tomēr tai pietrūkst profesionālo kvalitāšu (Выготский, 1968).
Tātad mūsu izglītības sistēmas reformai būtu vispirms jādomā, kā skolās izglītot profesionālus skolēnus un - tas ir pats galvenais! - kā pieradināt skolēnus būt tādiem profesionāļiem. Te gan neiztikt bez skolotāju radošuma, taču tas ir pavisam cits radošums un , lūk, par to var prasīt formālas atskaites, pārbaudes darbus, materiālus apmaiņai ar pieredzi. Taču tā vietā mīklaini savvaļā tiek palaists radošums, kuram tikpat mīklainā veidā būs jāsadzīvo ar reformas administrēšanu un atskaitīšanos par katru sasniegumu bērnu radošuma attīstīšanā un tās labā iztērēto eiro.
Visa tagadnes modernā tehnoloģiju pasaule balstās uz diviem skaitļiem - 0 un 1. Un nulle šeit ir pirmajā vietā! Lai kļūtu par 1, tai ir nepieciešams miera periods ar savām iekšējām norisēm un to ārējām izpausmēm. Šo iekšējo periodu var raksturot arī kā apnicības, pat garlaicības periodu, kad negribas darīt to, kas tieši šajā laikā ir jādara. Skolas 2030 lielās idejas iztraucē lielāko daļu skolēnu no šī perioda, padarot viņu nākotni neskaidru.
Jau minēju par divām nākotnes sabiedrības pamatšķirām : olimpieši un pārijiem. Acīmredzama sagadīšanās - bet svešvārdam pāriji atbilsts latviskais pārējie. Ir pamats izteikt apgalvojumu, ka Latvijā, tāpat kā citur pasaulē, sabiedrības izglītība tiek apzināti virzīta uz šādu mērķi. Kurš no mums gribētu, lai mūsu bērns kļūtu par „pārējo” komandas biedru, par to, kuru dzīvi noteiks gudro virsslānis? Par šo gan ir cits stāsts.
Radošums klasē ir bīstams, jo bērni skolotāja sacīto par viņu darbu un mājās veicamajiem uzdevumiem (Labi, ka tie vēl ir palikuši, jo to izpildē var palīdzēt vecāki vai privātskolotāji, par kuru darbu ESF un valsts nemaksā un nemaksās!) uztver kā no kanceles sacītus svētos vārdus. Veltīgas ir pūles radošumu padarīt tikpat formālu, proti, nepieciešamu un neapejamu kā ikvienam bērnam nepieciešamās formālās zināšanas. Labākajā gadījumā tās traucē mācīties. Manuprāt, skolotāja radošums gan šobrīd vispilnīgāk varētu izpausties, lai atrastu paņēmienus kā apiet „lielo radošumu”. Reformētāju jaunradošās pedagoģiskās darbības sekas - sakropļotas stundas, vecāku un pašu skolotāju neapmierinātība. Jā, uz skolas sliekšņa administrācija ir gatava sagaidīt radošumu ar sālsmaizi, direktore ir pat gatava atbrīvot vietu jaunajam pedagoģiskajam talantam - taču kāpēc gan šī pati direktore (un tas ir reāls fakts!) pavisam reāli savā reālajā kabinetā stāv uz ceļiem 70 gadus vecās fizikas skolotājas priekšā un lūdz viņu palikt un MĀCĪT skolēnus.
Un lai Skola 2030, VISC un IZM saprastu, cik liekulīga ir viņu iesāktā reforma, iesaku stundu laikā noiet gar jebkuras skolas pirmā stāva klašu logiem vai ielūkoties augstāku stāvu (arī augstāku klašu) logos no pretējā gaiteņa puses - tur nekas nav mainījies. Skolotājs stāv klases priekšā, bērni ir katrs savā vietā, skolotājs māca un bērnu mācās. Lai kļūtu par profesionālu skolēnu! Un paldies Dievam!
Valdis Čeičs,
latviešu valodas un literatūras skolotājs