Kategoriski nepiekrītu veselības finansēšanai no sociālā budžeta, tādējādi graujot stabilu un sakārtotu sistēmu, kas ir paredzēta citiem mērķiem. Protams, ir jārisina samilzušās veselības aprūpes problēmas, tomēr, neizvērtējot ekonomisko ietekmi un sekas, nevar vienkārši iegrābties sociālajā budžetā, kas tikai tagad ir sācis atkopties no krīzes. Tas būtu kā ar cirvi sist pa pulksteņa mehānismu, uzsver labklājības ministrs Uldis Augulis.
“Pārsteidz, ka Veselības nozares darba grupa pirms publiskiem paziņojumiem par veselības finansēšanu no sociālā budžeta uz diskusiju nav aicinājusi Labklājības ministriju un nav uzklausījusi viedokli ne politiskā, ne ekspertu līmenī. Tāpat nav nekāda pamatota ekonomiskā izvērtējuma un esošās situācijas budžeta analīze, lai realitātē ieviestu šādu iniciatīvu. Šobrīd tas vairāk izskatās pēc priekšvēlēšanu populisma vai arī loģiski nepārdomāta soļa,” neizpratni pauž U.Augulis.
Ministrs norāda, ja arī pusprocents izklausās kā sīkums, attiecībā uz sociālo budžetu tās ir lielas summas. Piemēram, ja veselības finansēšanai novirza 0,5% sociālā budžeta līdzekļus, tad tie ir apmēram 34,6 milj. eiro 2015.gadā. Savukārt veselības aprūpei novirzot 3% tie būtu vismaz 233,2 milj. eiro 2017.gadā, kas jau būtiski apdraud sociālā budžeta stabilitāti nākotnē. Šādā gadījumā būtu jādomā par atsevišķu sociālās apdrošināšanas veidu pārskatīšanu.
“Iespējams, pastāv ilūzija, ka šis ir vienkāršākais veids kā ātri un nesāpīgi pārdalīt finansējumu. Tādā gadījumā redzu būtiskas pretrunas, jo iepriekš man bija jācīnās par papildu finansējumu pensiju indeksācijai un jāpierāda, ka sociālais budžets to spēs nodrošināt. Tāpat diskusijas par iespējām pārrēķināt krīzes laikā piešķirtās mazākās pensijas uztvēra kā nekoleģiālu rīcību. Tāpēc vēl jo vairāk pārsteidz, ka no sociālā budžeta var vienkārši dažus procentus jeb vairākus simtus miljonu eiro noņemt nost. Tādā gadījumā mēs nekavējoties varam atļauties indeksēt pensijas, ņemot vērā gan patēriņa cenu indeksu, gan 50% no vidējās iemaksu algas,” uzsver U.Augulis.
Šodien būtiskākais ir domāt, kā sociālais budžets pārdzīvos nākotni, jo mūs vēl sagaida demogrāfiskie izaicinājumi, kad nodokļu maksātāju skaits samazināsies. Tāpēc sociālajā budžetā mērķtiecīgi tiek veidots uzkrājums kā drošības spilvens nākotnes riskiem. Ir vienreiz jābeidz raudzīties īstermiņa perspektīvā pāris gadu griezumā un jāsāk pieņemt ilgtermiņā pamatotus lēmumus, ar mērķi nodrošināt stabilitāti un drošību valstī. Tikai šādā veidā varam panākt sabiedrības uzticēšanos pieņemtajiem lēmumiem, pārliecināts labklājības ministrs.
Tāpēc aicinu rast ilgtermiņa risinājumu veselības nozares problēmu atrisināšanai. Vispirms jāsakārto pati veselības sistēma jau esošā finansējuma ietvaros un tā palielinājums jāpamato pret noteiktiem pakalpojumu veidiem, to apjomu un nepieciešamo sasniedzamo rezultātu. Faktiski runa ir par pakalpojumu groza definēšanu un skaidru valodu, ko valsts finansē un ko nē. Ir jāizvairās no esošās situācijas, kad uzskaitīto pakalpojumu klāsts it kā ir plašs, bet realitātē cilvēki vai nu gaida rindā vairākus gadus līdz pakalpojuma saņemšanai vai tāpat izvēlas saņemt maksas pakalpojumu, jo veselības stāvokļa dēļ nevar gaidīt rindā.