Savās pārdomās dalās diplomāts Aivars Baumanis.
Latviešu valodas kā vienīgās valsts valodas statuss gluži kā akmenī iecirsts mūsu valsts pamatlikumā – Satversmē. Savukārt Ministru kabinets ir pieņēmis dučiem normatīvo aktu par latviešu valodas pareizu lietošanu visdažādākajās dzīves jomās.
Interneta vietnē Google ievadot tikai divus vārdus "valsts valoda", aiz prieka noreibst galva, izlasot, cik milzīgs skaits dažādu centru, komisiju un apakškomisiju, ekspertu, speciālistu un inspektoru, zinātnieku un citu viedu ļaužu modri rūpējas par mūsu dzimtās valodas labskanību un pareizrakstību.
Varētu likties, ka latviešu valoda diendienā tiek sargāta un lolota, tādēļ var justies tikpat droša un neapdraudēta kā Latvijas zelta krājumi kādā no Anglijas bankām.
Diemžēl īstenībā tas ir maldīgs šķitums. Gluži otrādi – mūsu mātes valoda bez jebkādiem sirdsapziņas pārmetumiem diendienā tiek kropļota un noniecināta daudzos latviešu preses izdevumos un televīzijas raidījumos.
Nereti dzirdamas žēlabas par anglicismu izplatību mūsu valodā. Neapšaubāmi, tās ir visnotaļ pamatotas un būtu atsevišķa apskata vērtas.
Taču šoreiz pievērsīšos rusismu ietekmei, kas mūsu valodā joprojām zeļ un plaukst. Divdesmit gados kopš Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas ir izaugusi cita paaudze, kurai savā valodā, šķiet, vajadzētu būt brīvai no okupācijas laika bēdīgi slavenajiem gimalajiešu lāčiem.
Tomēr izrādās, ka šie nešpetnie radījumi ir apbrīnojami dzīvīgi.
Minēšu tikai dažus spilgtākos piemērus, kas bez mitas dzirdami TV raidījumos un vai ik dienu sastopami kādā no latviešu preses izdevumiem, un kļuvuši par nacionālās buldurēšanas neatņemamu ērmotību.
Gan žurnālisti, gan vairākums cilvēku, ko viņi intervē, tostarp arī deputāti, politiķi, augsta ranga ierēdņi un pat valstsvīri, iecienījuši vārdiņu salīdzinoši, kura latviešu valodā vispār nav. Tas ir burtisks pārcēlums no krievu sravņiteļno. Latviski būtu pareizi sacīt samērā vai diezgan (piemēram, samērā liels vai diezgan nekaitīgs).
Apbrīnojama ir neapslāpējamā tieksme visu darīt ar palīdzību – durvis atvēra ar laužņa palīdzību, automašīnu izvilka no grāvja ar traktora palīdzību, slimnieku pārveda uz Rīgu ar helikoptera palīdzību.
Te nu ļaunuma sakne atkal slēpjas krievu leksikā – pri pomošči.
Tā vien liekas, ka drīz ēdīsim ar karotes palīdzību un rakstīsim ar zīmuļa palīdzību, lai gan skaidrības labad pareizi būtu sacīt: atvēra ar lauzni, izvilka ar traktoru, pārveda ar helikopteru. Nebūsim tik bezpalīdzīgi, bet saņemsimies un Latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā ielūkosimies, kādā kontekstā jālieto šķirklis palīdzība.
Tikpat dziļi mūsu rakstos un runā iesakņojusies vēlme strādāt pie:
Ministru kabinets strādā pie budžeta, režisors strādā pie izrādes, students strādā pie diplomdarba u. tml. Un atkal āža kāja lien laukā no krievu valodas lietojuma – rabotatj nad. Latviešu valodā prievārdu pie lietot šādā vārdu salikumā ir galīgi aplam, citādi rodas kārtējais nacionālās vervelēšanas ērms. Vai tad pareizāk un skaidrāk nav – Ministru kabinets sastāda budžetu, režisors iestudē izrādi, students raksta diplomdarbu? Prievārds pie parasti norāda uz vietu vai priekšmetu, piemēram, sēdēt pie loga, pie skolas ierīkots spota laukums u. tml.
Rakstos un valodā neparasti plaši vairojas viltus aktieru pulks, jo daudzi grasās spēlēt kādu lomu: notikums spēlēja neatsveramu lomu, šis lēmums manā dzīvē spēlēja lielu lomu utt. Un atkal atcerēsimies avotu – eto rešeņije igralo boļšuju roļ. Lomas lai spēlē īstie aktieri, bet notikumam, lēmumam, rīcībai u. tml. latviešu valodā ir vai bija liela loma vai nozīme.
Tāpat nereti tiek jaukts vārdu ietekme un iespaids jēdzieniskais saturs. Neesiet kūtri un Latviešu valodas skaidrojošajā vārdnīcā papūlieties atrast starpību šo abu vārdu lietošanā.
Līdz nelabumam tiek kropļots vārds pašreiz – tā vietā sakot un rakstot patreiz. Vēl mazs solītis un drīz vien nonāksim līdz patlaik. Gluži tāpat kā vienlaikus vietā parasti runā un raksta vienlaicīgi (odnovremjonno).
Līdzīgi ir ar vārdu viennozīmīgi (odnoznačno), ko reizē ar taupības krāsniņām latviešu valodā ievazāja cienījamais Godmaņa kungs, un tagad to aplam lieto ikviens, kurš vien nav slinks, lai gan latviešu valodā ir pilnīgi atbilstoši apstākļa vārdi nepārprotami vai skaidri (ja vēlaties lielāku uzsvaru – skaidri un gaiši). Bet viennozīmīgi laipni atdosim valodniekiem – lai viņi to lieto, runājot par valodas vienību, kurai ir tikai viena nozīme.
Ak, šausmas! Gandrīz aizmirsu pieminēt kādu izcilu gimalajiešu lāci – proti, uz doto momentu (na dannij moment). Te nu, manuprāt, komentāri ir lieki! Tas pats sakāms par tādiem samocītiem teicieniem kā minimums, latviski vismaz, tāpat pa lielam (po boļšomu sčotu), ar ko laikam domāts latviešu valodas vārds lielākoties vai galvenokārt. Ir jau arī dzirdēti tādi brīnumi, ka runai esot kājas – runa iet (reč idjot).
Un kur tad vēl vietā un nevietā daudzinātais vārds rezultātā: laiva apgāzās, un rezultātā (v rezuļtate) Jānis noslīka. Bet Jānis taču noslīka tāpēc, ka laiva apgāzās. Kur, pie joda, šajā nelaimē vainojams rezultāts?!
Plāns tika izpildīts sekmīgi un tā rezultātā (pareizi – tāpēc) ražošanu izdevās paplašināt. Varētu vēl atrast vairākus piemērus, kad, nevietā lietojot vārdu rezultātā, tiek piesārņota mūsu valoda. Minēšu kaut vai vienu: negaisa rezultātā koks bija nolūzis. Pareizā rakstība gaužām vienkārša: pēc negaisa koks bija nolūzis.
Laiku pa laikam rakstos un runās atkal parādās teiciens kā likums, lai gan latviešu valodas leksikā tas nekādā ziņā nav pieņemams, jo mums pašiem ir labskanīgi un pareizi vārdi – parasti, vienmēr, allaž.
Pavisam absurds ir plaši izplatītais vārdu salikums īstenot vai realizēt dzīvē. Gan īstenot, gan realizēt jēdzieniski nesaderas ar liekvārdiņu dzīvē, jo diezin vai viņsaulē kaut ko īstenot izdosies. Bet varbūt vienam otram šā vārdu salikuma lietotājam ir viņam vien zināma kāda slēpta vēsts, jo krievu valodā lieto vārdu pretvoritj, ko padomju laikā izdotajā vārdnīcā tulkoja kā izvest dzīvē...
Ja reiz pieminēju dzīvi, tad no savas žurnālista pieredzes atceros, ka krievu teicienu žizņ bjot kļučom kāds gudrinieks reiz bija pārtulkojis šādi: dzīve sit ar atslēgu.
No mūsu lielās kaimiņtautas leksikas latviešu mutēs viru virumis, kā savulaik rakstīja Jēkabs Janševskis, joprojām nereti skan attiecībā uz (po otnošeņiju k). Piemēram, attiecībā uz šo jautājumu man iebildumu nav, attiecībā uz ieceri būvēt u. tml. Te nu, kā sacīt jāsaka, tas knifs ir pavisam vienkāršs: par šo jautājumu, par ieceri utt. Skan vētraini aplausi, un visi pieceļas kājās!
Atsevišķs stāsts būtu par latviešu valodas pārlieku piesārņošanu ar svešvārdiem vietā un nevietā. Par to parunāsim kādu citu reizi. Tāpat kā par citvalodu īpašvārdu rakstību un izrunu latviešu mēlē. Abos gadījumos visvisādu ērmību saraksts ir diezgan garš.
Tomēr šajā sakarā nespēju atturēties no nelielas piebildes. Ja latvietis lieto kādu svešvārdu, tad viņam vismaz būtu jāprot to pareizi izrunāt. Nudien pārņem kauns, kad dažs pazīstams politiķis vai valstsvīrs TV raidījumā saka skurpulozi, kompententi, helihopters vai alhohols. Cerēsim, ka pēdējais te nav pie vainas un tas ir vienīgi nasing spešal...
No angļu valodas latvieši izrakuši vēl vienu ērmu un gluži kā rentgenologi stingri jo stingri stāv un krīt par caurspīdīgumu, caurskatāmību un caurredzamību it visur – valsts pasūtījumos, ieņēmumos un izdevumos, ienākumu deklarācijās u. c. Un ne vārda par to, lai viss iepriekšminētais būtu gluži vienkārši pārredzams, kā vārdu transparency latviskot iesaka valsts aģentūra Tulkošanas un terminoloģijas centrs.
Ja nu pieminēju šo valsts aģentūru, kas ir vēl viena latviešu valodas pareizas lietošanas uzraugu daudzgalvainā pūķa daļa, tad neviļus rodas neizpratne – kāpēc visi šie centri, komisijas, apakškomisijas, eksperti utt. klusē kā partizāni par visām nejēdzībām mūsu dzimtās valodas lietošanā?
Neatminos, vai kāda no šīm daudzskaitlīgajām un kupli sazarotajām institūcijām kaut reizi būtu publiski pret to pacēlusi balsi.
Un beidzot pavisam nopietni vēlos latviešus darīt uzmanīgus par sērgu, kas pārņēmusi mūsu mātes valodu. Gandrīz neviens runātājs, nonācis TV kameras vai radio mikrofona priekšā, nevar pasacīt ne pāris teikumu, lai ik pa brīdim no viņa mutes neizspruktu šis te, šo te, šim te, ar šo te, par šiem te, šī te un tamlīdzīgi šiti. Nudien prāts par īsu, lai saprastu, kā tāda apmātība cilvēkus var pārņemt. Un šajā ziņā bez grēka nav arī dažs labs TV žurnālists – pat tie, kas lasa ziņas. Tā vien šķiet, ka tas viss no tiesas kļūst par tādām kā nacionālās dulburēšanas, berbelēšanas, vervelēšanas, tervelēšanas,vetelēšanas, penterēšanas, runāšanas putru putrām un murmulēšanas sacensībām – kurš tad nu būs tas lielākais šitu ērms.
Ar nolūku te sarindoju visus sinonīmus vārdam buldurēt. Atklāti sakot, neloloju lielas cerības, ka pēc visu šo ērmību uzskaitījuma šie te šiti no TV ekrāniem kā uz burvja mājiena pazudīs.
Bet varbūt nav nemaz tik traki un uztraukumam nav pamata? Varētu, piemēram, izveidot vēl vienu aģentūru, kuras inspektori naski iekasētu valsts nodevu par šo te šitu publisku lietošanu. Teiksim, piecus latus par katru šo te šitu. Patlaban un vēl turpmākajos gados tas varētu būt labs pienesums mūsu valsts hroniski plānā budžeta caurumu aizlāpīšanai, to nevajadzētu ik reizi tik drastiski konsolidēt un vienlaikus varētu apliecināt rūpes par līdzcilvēku veselību, jo, padzirdot vārdu konsolidācija, gandrīz ikvienam Latvijas iedzīvotājam aiz bailēm uzmetas zosāda. Kādu artavu no šiem ieņēmumiem būtu vēlams piešķirt jauna zinātnes atzara, proti, šitoloģijas izveidei, lai beidzot noskaidrotu, no kurienes latviešiem visi tie šiti birst. Vismaz cerams, ka no galvas jau nu ne. Valodniecības entuziasti varētu dibināt šitologu pulciņus un fanu klubus, lai apmainītos idejām, kā izskaust šo latviešu valodas fenomenu un attīrītu mūsu dzimto valodu no buldurēšanas ērmiem un sārņiem.
