Pagājušajā ceturtdienā Saeimas plenārsēdē atgadījās misēklis, kuru abu lielāko valdošo frakciju pārstāvji pēc tam centās izskaidrot ar garo darba dienu un sagurumu. Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministra Edmunda Sprūdža pārcilvēcīgās pūlēs dzemdinātie likumprojekti par deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās un pašvaldību deputātu statusa maiņu neguva Saeimas atbalstu.
Vispirms nepietika balsu, lai Sprūdža likumprojektam par deputātu skaita mazināšanu piešķirtu steidzamību, pēc tam likumprojekts tika noraidīts pavisam. Likumprojektu izgāza ne tikai opozīcijas pretbalsojums, bet arī Vienotības deputāti Arvils Ašeradens, Andris Buiķis, Rasma Kārkliņa, Janīna KursītePakule, Jānis Reirs un Inguna Rībena, kuri bija pret, kā arī Ingmārs Čaklais un Ojārs Ēriks Kalniņš, kuri atturējās.
Lūk, spilgts piemērs, cik dažkārt sabiedrībā ir nepareizs priekšstats par to, ko Augstajā namā dara tautas priekšstāvji – kamēr ļaudis domā, ka viņi slinko un nav pelnījuši algu paaugstinājumu, patiesībā viņi strādā līdz samaņas zudumam – līdz tādam spēku izsīkumam, ka nevis kāds viens vai divi, bet veseli astoņi ņem un nobalso pilnīgi pretēji tam, kas tā kā bija sarunāts un ko no viņiem bija gaidījusi mīļā māsa koalīcijā – Reformu partija.
Bet tad nu pirmdien izgulējušies un atguvušies valsts gudrākie prāti atkal ķērās pie radoša darba. Un, kā tas gadījies, kā ne, atkal nav īsti tas, ko gaidīja Sprūdžs! Skaidrā prātā un rīcībspējīga būdama, koalīcija ir vienojusies tikai par to, ka atbalstīs mazo pašvaldību deputātu skaita samazināšanu un pašvaldību deputātu statusa maiņu, bet jautājumā par lielajām pašvaldībām vēl tiks veidota darba grupa, kas jautājumu analizēs. Citiem vārdiem sakot, šonedēļ Sprūdžam ļaus nokārtot mazās politiskās vajadzības, bet ar lielajām viņam vēl būs jāpaciešas.
Politikas vērotāji mēdz smieties, ka, ja kāds jautājums ir jānorok, tad jāizveido darba grupa... Nebūtu jau arī slikti, ja darba grupa paņemtu lāpstas un jautājumu tiešām noraktu.
Jo, raugi, ideja par deputātu skaita samazināšanu pašvaldībās ir viens izcili spilgts piemērs, kā politiķis, kam diezgan maza nojēga par sfēru, kurā viņš nejaušas sagadīšanās pēc ir kļuvis par ministru, cenšas radīt vētrainas darbības imitāciju – savu nespēju ģenerēt un veikt reformas Sprūdžs aizstāj ar tukšu rosīšanos. Likumprojekts par deputātu skaita samazināšanu ir bezjēdzīgs, drīzāk varbūt pat kaitīgs, nevis ar kādiem ieguvumiem. Ja arī ir kādi ieguvumi, tad tie paši ir apšaubāmi – naudiski ietaupījumi uz kopējā budžeta izdevumu fona būs piliens jūrā, toties zaudējumos jāieraksta pārstāvniecības samazināšanās jeb mazāka demokrātija, mazāks deputātu skaits attiecīgi varēs paveikt mazāk un varbūt dažviet netikt pat galā ar visām pašvaldības rūpju lokā esošajām jomām.
Bet, nu, tas tā – nevar jau arī teikt, ka būs milzīgi, dramatiski sliktumi. Var jau visādi darīt – var arī samazināt. Var samazināt un palielināt, un tad atkal palielināt – tā ēzelītis Iā savā dzimšanas dienā lika podā iekšā saplēsto baloniņu – lika iekšā un ņēma ārā.
Vienotība un Reformu partija savulaik priekšvēlēšanu drudža retorikā šķita pilnīgi vienādas, taču tagad no dienas dienā parādās aizvien vairāk atšķirību. Vienotībai arī patīk spēles laikā mainīt noteikumus, taču tas parasti tiek darīts ar aprēķinu – dažādi partiju finansēšanas, «antilokomotīvju» un reklamēšanās ierobežojumi ir tapuši, lai vēlēšanu cīņā Vienotība sev iegūtu priekšrocības pār konkurentiem. Taču pēc Sprūdža reformām no deputātu krēslu summas pašvaldību koalīciju kārtība nemainīsies.
Sanāk, ka vienīgā balsošanas jēga ir izpildīt Sprūdža kaprīzes – lai ministrs varētu justies vareni pastrādājis. Tāpēc visticamāk īgnums, nevis nogurums būs vadījis Vienotības politiķu pirkstus, spiežot balsošanas pogas pagājušajā ceturtdienā.
Sprūdžs Vienotībai ir kļuvis par tādu kā asti, kas traucē sēdēt, bet kuru nogriezt arī ir bail – ka nesākas asiņošana, kuras rezultātā bojā neaiziet koalīcija un valdība. Pašlaik vēl nav īstais brīdis brucināt valdību, tāpēc Vienotība ar gariem zobiem tā kā atbalsta reformistus, bet palaikam arī parāda zobus un ierūcas. Var redzēt, ka premjeram Valdim Dombrovskim nogurumu uzdzen ne tikai Sprūdžs, bet arī izglītības un zinātnes ministrs Roberts Ķīlis ar viņa idejām kā mājām. Taču no Ķīļa atbrīvoties viņam traucē tas Vienotības iekšējais grupējums, kas pulcējas ap Sarmīti Ēlerti un kas par Ķīli fano. Sprūdžs gan tā kā nav vajadzīgs nevienām ietekmīgām aprindām Vienotībā, tomēr arī no Sprūdža tikt vaļā nevar.
Reformu partijas atrašanās valdībā Vienotībai ir dilemma, kas kaut kad būs jāatrisina. No vienas puses, uz zatleriešu ministru apbrīnojamā vājuma fona vienotībnieki var justies gluži kā domas giganti un spīdēt; no otras puses – Reformu partijas graujoši zemais reitings un valdību diskreditējošā ākstība var vienā brīdī noēnot arī visu Dombrovska valdības kopumu.
Droši vien šonedēļ Vienotība vēl piecietīs Sprūdža reformas, bet Reformu partija kā nebūt norīs aizvainojumu par «sagurušo» koalīcijas partneru pliķi. Taču cik ilgi?