2013. gada nozīmīgākais iekšpolitikas notikums būs pašvaldību vēlēšanas 1. jūnijā, kurām lielākā daļa politisko spēku jau pašlaik sparīgi veic dažādus priekšdarbus. Drošas prognozes, saprotams, vēl nav izsakāmas – katls vārās, un katrs tajā centīsies vēl iepiparot savus ingredientus.
Pašreizējā situācija pašvaldībās neapmierina tās partijas, kas veido valdošo koalīciju Saeimā, un tās centīsies, cik nu spēs, paplašināt savu varu arī pašvaldību laukā. Neba nu cēlu «naudas varas mazināšanas» mērķu labad gada nogalē tika pieņemti jauni likumi par dažādiem reklamēšanās un tērēšanās ierobežojumiem priekšvēlēšanu kampaņas laikā. Mēnesi pirms vēlēšanām nebūs politiskās reklāmas klipu televīzijā, divas reizes samazināti atļautie tēriņi. Tādā veidā Vienotība un tās piesūcekņi nomīda nākamo cīņas arēnu tajās vietās, kur tie cer atsperties lēcienam. Reklāmu nebūs, toties televīzijā un radio būs daudz «analītisku raidījumu», kuros ūdens tiks liets uz valdošo spēku dzirnavām, bet to konkurenti tiks attēloti kā spalvaini šausmoņi.
Galvenā cīņu arēna paredzama Rīgā, kur pašreizējā valdīšana ar mēru Nilu Ušakovu priekšgalā ir darbojusies gana veiksmīgi – bez kādiem baisiem skandāliem, ar lielu būvēšanu un remontēšanu, par spīti fiskālās konsolidācijas pasākumiem, ar skolasbērnu vizināšanu par brīvu sabiedriskajā transportā. Socioloģiskās aptaujas rāda, ka Ušakova saraksts bauda vēlētāju vairākuma uzticību, – pašlaik vismaz 56%. Tuvākā konkurente Sarmīte Ēlerte ar Vienotību ievērojami atpaliek. Taču priekšlaikus norakstīt Ēlerti nevar. Jo Ēlerte nav šāda tāda parastā politiķe, bet intrigās rūdīta persona, kas savu mērķu sasniegšanai ir radusi kāpt pāri līķiem, kas nesmādē nekādas metodes un kuras rokās ir tāds sāncenšu iznīcināšanas ieroču arsenāls kā nevienam šajā valstī. Jā, Ēlerte jau parādīja, ka konstruktīvā darbā ir mazspējīga, būdama ļoti bāla kultūras ministre; jā, Ēlerti vēlētāji izsvītroja Saeimas vēlēšanās; jā, Ēlertei nav programmas, ko likt pretī Ušakovam, ja neskaita klišejiskas frāzes par ziemeļvalstu metropoli Rīgu, kuru vajagot atdot atpakaļ Latvijai, taču tas nenozīmē, ka viņa neko nevar. Bijusī Dienas redaktore divu gadu desmitu laikā ir izdresējusi veselu baru propagandistu, kuri strādā sabiedriskos un privātos, drukātos un elektroniskos medijos un kuri prot burtiski nolasīt Ēlertei no acīm, kā pareizi atspoguļot to vai citu norisi, kuru politiķi vai amatpersonu norakt, bet kuru piesegt un slavēt. Kamēr visiem citiem naudiski tēriņi ir ierobežoti, Ēlerte, lai arī formāli viņa vairs nav Sorosa fonds–Latvija vadītāja, faktiski joprojām paliek noteicēja, kur novirzāmas summas no šīs naudas kules. Tādas nevalstiskās organizācijas kā Delna un Providus, kas pārtiek no globālā finanšu blēža Džordža Sorosa naudas, ar īpašu kaisli metīsies Ēlertes atbalsta kampaņā. Ēlertes rīcībā ir arī joprojām nezudusī ietekme represīvajos orgānos – viņai atliek tikai uzkliegt «pucī», un KNAB, SAB darbinieki un prokurori skriešus metīsies žvadzināt rokudzelžus pret ikvienu, uz kuru Ēlerte parādīs ar pirkstu. Turklāt, lai ierosinātu kādu krimināllietu, nav vajadzīgs pat nekāds pamats, bet, ja vēl ir kāds pamats vai pamatiņš, nu tad ir pavisam beigas. Salta ir Ēlertes sirds, un īstu ziemeļzemes metropoli viņa var sarīkot priekšvēlēšanu kampaņā.
Tomēr viņai var iznākt cīnīties divās frontēs, jo nav jau tā, ka viņas pašas partijā Vienotība visi viņu dievinātu un atbalstītu. Ir tur iekšpusē visādi sarkangalvīšu un vilku grupējumi, kas cits citam labprāt iedurtu dunčus mugurā. Valdošajās aprindās tiek kalti vēl visādi plāni par lielu, skaistu, latvisku partiju konsolidēšanos un pat tiek meklēts jauns, tikpat skaists līderis, kurš būtu apmēram tāds kā Ušakovs, tikai latvietis, inteliģents, izglītots, ar koptu frizūru un manikīrētiem nagiem, varbūt tāds, kurš līdz šim ar partijām nav bijis saistīts... Ja šāds projekts tiks palaists, kļūs pavisam interesanti.
Ja būs referendums par eiro ieviešanu, var iznākt, ka tas notiek vienlaikus ar vēlēšanām un eiro tēma var kā nebūt atstāt iespaidu uz ļaužu prātiem arī pie pašvaldību. Par šo tēmu gan vienlīdz plašas iespējas manipulēt ir gan eiro gribētājiem, gan pretiniekiem.
Var gadīties, ka netiek smādēta arī tāda ļaužu garastāvokļa izmainīšanas metode kā etniskas histērijas celšana – lai ļaužu masas domā par latvisko un krievisko, nevis par kanalizācijas vākiem, kas ir patiesā vēlēšanu tēma. Nacionālā kārts, protams, izdevīgāka tām partijām, kurām nav ideju par saimnieciskām lietām
Vienīgā pilsēta Latvijā, kurā var droši prognozēt vēlēšanu uzvarētāju, ir Ventspils – 1. jūnijā atkal pārliecinošu vairākumu iegūs Latvijai un Ventspilij ar pašreizējo pilsētas mēru Aivaru Lembergu priekšgalā. Ventspilnieki uzticas savai pašvaldībai, un nekāda bļaustīšanās par «smagos noziegumos apsūdzēto» Lembergu nestrādā. Taču tas nenozīmē, ka kliegšanas nebūs. Droši vien tuvāk vēlēšanām tā taps aizvien spalgāka.
Karsti būs arī Daugavpilī, Rēzeknē, Jelgavā, Jūrmalā un citur. Daudzviet pašvaldību politiskās cīņas nelīdzinās tai ainai, kas redzama Saeimā un Rīgā līmenī, atšķiras arī politiķu savstarpējās attiecības. Piemēram, Jelgavā šā sasaukuma laiku vienā mierā ir vienā draudzīgā koalīcijā pavadījuši politiķi no ZZS un Jaunā laika. Pirms vēlēšanām viņi gan atkal savā starpā paspēkosies. Citur atkal ir citādi. Pašvaldību uzdevums ir nevis ideoloģijas, bet strādāšana savu iedzīvotāju labā. Kaut nu 1. jūnijā vēlētājiem būtu tāds prāts, ka viņi prastu atšķirt gudrus cilvēkus no trakiem, darītājus no muldētājiem un vēl arī nobalsotu par pirmajiem, nevis otrajiem!