Valdība atbalstījusi Finanšu ministrijas izstrādāto eiro ieviešanas likumprojektu. Premjers Valdis Dombrovskis jau interesējies, vai ir iespēja visos vairāk nekā 100 likumos nomainīt vārdu «lats» pret «euro», negrozot katru likumu atsevišķi.
Taču neiejūtīgais, pedantiskais Saeimas juridiskais birojs neesot piekritis, ka visos likumos automātiski lata vārds aizstājams ar «euro».
Komiski un vienlaikus traģiski ir tas, ka turpmāk Latvijā būs vēl viena jauna valoda – latviešu literārajai valodai līdztekus pastāvēs arī «likumu valoda». Eiro ieviešanas likumā tiek rakstīts «euro». Tomēr valdība ir uzdevusi Tieslietu ministrijai izlūgties no Briseles birokrātiem atļauju latviešiem literārajā valodā rakstīt arī «eiro».
Nosprausts arī euro ieviešanas mērķdatums – 2014. gada 1. janvāris. Viss jau ir sakārtots, un euro ieviešana brauc uz priekšu neaizķerdamās. Kamēr deviņas no desmit ES valstīm, kurās vēl nav ieviests eiro, ar bažām prāto, vai vispār vērts sēsties kamanās, vienīgi latvju vadoņi kā apsēsti jāj uz eirozonu.
Taču, paga! Kur palika Latvijas tauta? Vai tad Latvijas pilsoņi ir atļāvuši nomainīt latus pret eiro? Vai ir bijusi kāda tautas nobalsošana par eiro ieviešanu?
Uz to premjers Dombrovskis ir pateicis, ka Latvijas pilsoņi esot nobalsojuši par iestāšanos eirozonā toreiz, kad nobalsoja par iestāšanos Eiropas Savienībā (ES). Un punkts.
Premjers var daudz ko teikt – tāpēc viņš ir premjers, lai visu ko runātu, taču tāpēc nav uzreiz jātic uz vārda. Ne jau visiem pilsoņiem jau pavisam ir zudusi atmiņa. Daudzi atcerēsies, ka 2003. gada 20. septembrī Latvijā notika referendums par dalību ES. Un bija uzdots vienkāršs, nepaplašināts un nepārprotams jautājums: «Vai jūs esat par Latvijas dalību Eiropas Savienībā?» Par eiro vai euro tur nebija ne vārda.
Saeimas opozīcijas partija ZZS pirms mēneša iesniedza Saeimā likumprojektu, kas paredz rīkot referendumu par eiro ieviešanu. Par to zaļzemnieki ir izpelnījušies Dombrovska nopēlumu, ka ZZS esot dikti nekonsekventa – agrāk atbalstījusi eiro ieviešanu, bet tagad viedokli mainījusi. Bet ZZS jau pagaidām neaģitē ne pret, ne par. Viņu iniciatīva nozīmē domu, ka tik svarīgs jautājums būtu jāizlemj pilsoņiem, nevis labiešu grupiņai. Var jau būt, ka ZZS ir bijusi nekonsekventa, bet tad Vienotībai pašai derētu paraudzīties spogulī un pavērtēt savas konsekvences. Kad pašreizējo Vienotību veidojošās partijas vēl nebija tikušas pie varas, tās to vien darīja, kā izmantoja referendumus ļaužu masu musināšanai. Tagad šis politiskais spēks ir uzkāpis pašos varas torņa augstumos un no turienes raugās uz tautu kā uz nesaprašu, kura vēl ņems un sabojās skaisto eiromucas medu. Eiro jautājums smalko varas vīru uzskatā ir pārāk sarežģīts, lai to ļautu izlemt kuram katram latvāņu pļāvējam no simtlatnieku programmas. Taču jautājuma sarežģītība savulaik netraucēja šiem pašiem politiķiem kvēli referendumēt par drošības iestāžu likumiem, kuru specifiku dziļi pārzināja labi ja pieci desmiti speciālistu. Par visvisādiem niekiem ir rīkoti referendumi, taču eiro ieviešana nav nieks – tā attiecas uz katra valsts iedzīvotāja maciņu. Un arī tik dumja tauta nav, kā dažam labpatīk domāt. Nav jābūt ekonomikas maģistram, lai savirknētu vienā papīra lapas pusē ieguvumus, otrā – zaudējumus un izvērtētu, kas ir labāk – eiro vai lats.
Ja šodien būtu referendums par dalību ES, rezultāts nebūtu tāds kā 2003. gadā. Diez cik spīdoši neizskatās arī iespēja, ka Latvijas pilsoņi tā uzreiz aizgrābtīgā jūsmā steigsies pie urnām balsot par eiro ieviešanu. Pašreizējā valdošā elite zina, ka sabiedriskās domas aptaujās vairāk pilsoņu ir pret, nevis par eiro. Tāpēc izliekas, ka pilsoņu nemaz nav un viss sen jau ir izlemts un nobalsots.
Protams, ar intensīvu euroaurošanas kampaņu varētu mēģināt atgriezt latvjus uz pareizā euroticības ceļa, taču nav garantijas, ka tas izdosies. Ja propaganda nenostrādās, tas Vienotībai izgriezīs daudz popularitātes pogu.
Negribot palikt bez pogām, Vienotība ir izvēlējusies betoncietu sabiedrības viedokļa ignorēšanas taktiku – nekādu referendumu, ir tikai viens pareizais viedoklis – bezierunu eiro ieviešana.
Lai gan pēc ilgiem laikiem politikā beidzot ir viena tēma, par kuru tautai būtu vērts domāt, vērtēt, strīdēties, izvēlēties, valdošā elite izliekas, ka šādas tēmas darba kārtībā nemaz nav.