Par fotogrāfiju publicēšanu laikrakstā Neatkarīgā labklājības ministre Ilze Viņķele (V) no izdevniecības SIA Mediju nams tiesas ceļā pieprasa 3000 latu morālo kompensāciju, kā arī 240 latu autoratlīdzību, trešdien ziņoja LTV raidījums Panorāma. Avīzē publicētās fotogrāfijas esot izzagtas no Viņķeļu ģimenes personiskā datora. Publicētajos attēlos redzams, kā Viņķeļu ģimene atpūšas kopā ar Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja priekšnieka vietnieci Jutu Strīķi.
Lai gan televīzijas raidījuma sižets bija pagarš un bija intervēta gan Viņķele, gan izmantoti nofilmētie materiāli no Mediju nama aizstāvja runas tiesu debatēs, nedaudz šis tas tomēr ir jāpiebilst, lai Neatkarīgās lasītājiem nerastos maldinošs priekšstats par notiekošo.
Viņķele raidījumam sacīja: «Nedrīkst zagt no cilvēku privātiem arhīviem bildes un tās publicēt tikai izdevumam zināmu apsvērumu dēļ.»
Ar šādiem paudumiem viņa rada iespaidu, ka it kā bezmaz vai Neatkarīgā būtu zagusi no viņas privātajiem arhīviem bildes un tās publicējusi. Vajadzētu tomēr vispirms noskaidrot, kā tad īsti un kas rakājies pa politiķes datoru, taču diemžēl policijai to joprojām nav izdevies atklā.
Pagājušā gada janvārī Neatkarīgās žurnālistu rīcībā nonāca virkne interesantu fotogrāfiju, kurās saviesīgos apstākļos pie galda ar dažādiem gardumiem un dzērienu pudelēm draudzīgi sēž Strīķe un Vienotības politiķi. Vienā no attēliem kāds vīrietis redzams tērpies krekliņā ar padomju čekas pamatlicēja dzelzs Fēliksa Dzeržinska portretu uz vēdera. Fotogrāfijām klāt bija pievienoti arī rakstiski, politiķiem un Strīķei neglaimojoši materiāli, kuru saturā viena daļa faktu bija vispārzināma vai ticama, vēl cita – mulsinoša.
Šos tekstus un fotogrāfijas Neatkarīgā nosūtīja kompetentām iestādēm, lai tās pārbauda. Kompetentas iestādes, piemēram, Satversmes aizsardzības birojs, pat uzslavēja mūs par modrību un pateicās par sūtījumu. Kā vēlāk izrādījās, fotomāksliniece, kas tvērusi politiķu un dienestu dzīves tīkamos mirkļus, bijusi Viņķele. Par to viņa tagad paģēr autoratlīdzību – veselus 240 latus!
Taču Neatkarīgajā netika publicētas fotogrāfijas, kā tagad tiek apgalvots, bet ilustratīvs materiāls par to, ka mums šādas fotogrāfijas ir, un īss apraksts, kas tajās redzams.
Šajā skandālā par bildēm gan Viņķele, gan mediju sižetu aizkadra balsis visādi cenšas uzsvērt šo fotogrāfiju sabiedrisko nesvarīgumu: sak, tas, ka KNAB priekšnieka vietniece un viņas vīrs, Militārās izlūkošanas un drošības dienesta darbinieks, jauki atpūšas kopā ar Vienotības politiķiem, nav nekas īpašs; šī ziņa publikai nav jāzina, un tie, kas par to runā, iejaucas cilvēku privātajā dzīvē.
Tomēr tik skaisti nav. KNAB savā desmit gadu pastāvēšanas vēsturē ir bieži uzstājies kā Jaunā laika (Vienotības) politiska policija, pakļaujot vajāšanai Vienotības konkurentus un piesedzot savējos. Arī bez visādām nozagtām bildēm tas jau sen ir acīm redzams, un bildes bija tikai lieks apstiprinājums tam, kādā veidā un no kurienes mēdz augt kājas dažā labā politiskā kriminālprocesā, kurš mēdz būt pasūtītājs, kurš izpildītājs... Cieši saaugušās specdienestu un politiķu intereses izpaudās arī pagājušajā pavasarī, kad Neatkarīgās redakcijā ielauzās KNAB darbinieki un veica kratīšanu. Līdz pat šim laikam nav zināms, ko viņi meklēja, nav nekāda loģiska skaidrojuma, ko tādu žurnālisti varētu būt noziegušies. Vienīgais pieņēmums – tas varētu būt Strīķes «sveiciens» par to, ka Neatkarīgā nenoklusēja un pastāstīja sabiedrībai to, kas redzams fotogrāfijās.
Autortiesības un morālais kaitējums nav Latvijas tiesu varai ikdienišķas lietas, tāpēc paredzamas interesantas juristu diskusijas. Nav zināms, kāds būs verdikts, taču Viņķele cenšas ietekmēt tiesu, izsakoties tā, it kā būtu jau vinnējusi visās instancēs un no viņas tiktu prasīts tikai paust morāli kā fabulas beigās.
Asaraina nots viņas balsī ieskanas par savas privātās dzīves aizskārumu, bet te, kā saka odesieši, pastāv divas lielas atšķirības. Viena privāta dzīve ir parastiem darbarūķiem, pavisam cita – ja persona ir atbildīgā postenī kādā partijā, ja persona ir ministre. Ja šāda persona bauda atpūtu kopā ar represīvo orgānu priekšniekiem, tā vairs nav tikai privātā dzīve, bet arī politika. Sabiedrībai par norisēm politikā ir jāzina.