Kultūras ministre Žanete JaunzemeGrende gan pati grimst, gan vienlaikus tiek pagalam neestētiski gremdēta. Viņas bijušie padomnieki, bijušie ministri Ints Dālderis un Sarmīte Ēlerte, ar gluži vai tādu kā lepnumu atklāja sabiedrībai, ka ministre viņiem nav lūgusi padomus diskusijai ar rakstniekiem, viņi nav bijuši iesaistīti rakstniecības stratēģijas veidošanā un apspriešanā.
Tādā veidā abi mazgā rokas nevainībā pie ministres spilgtākās izgāšanās – atnākšanas uz tikšanos ar rakstniekiem kopā ar koučinga treneri un piedāvājot sarunu sēriju, kas palīdzētu viņiem pilnveidot savas personības.
Latvju rakstnieku personības jau tāpat ir tik pilnveidīgas, tik ideālas un pašpietiekamas, ka koučings tām vajadzīgs kā zaķim trešā ļipa. Dabiski, ka arī kaut kāda kultūras politika, stratēģija un koncepcijas rakstniekiem nav tas galvenais. Patiesībā tas, kas rakstniekiem vajadzīgs, vienalga, vai to pamato ar kādām stratēģijām, vai nē, ir nauda, nauda un tad vēl nedaudz naudas. Un rakstniekiem ir taisnība tajā aspektā, ka Latvijā literatūrai naudas atvēlēts nesamērīgi maz attiecībā pret citām kultūras jomām un ļoti, ļoti maz, ja salīdzina ar tām naudām, kuras saviem literātiem atvēl, piemēram, kaimiņu Igaunija. Latvju tautas ir par maz, lai visu grāmatu drukāšanu palaistu tikai pa privātā biznesa sliedēm. Kādi ejoši krimiķi, krēslaini vampīri un bada spēles vēl kā nebūt var būt plusos, taču latviešu oriģinālliteratūru, sevišķi jau, ja tā ir augstvērtīga, izdevēji izdod ar lielām bailēm no zaudējumiem, bet visbiežāk nemaz neriskē izdot, jo katram savs krekls un maks tuvākais. Tāpēc smalki liriķi kurkstošiem vēderiem staigā no izdevniecības uz izdevniecību, diedelējot pārsimt latu vienas plānas dzeju grāmatiņas izdošanai, tā izcili atdzejotāji gadu gaitā ir piekrājuši pilnas atvilktnes ar cittautu poēziju, kas neierauga savu latviešu lasītāju. Tas ir čābīgi. Tamdēļ valstiska pabalstīšana literatūrai ir nepieciešama.
Ž. JaunzemeGrende savā pirmsministrēšanas laikā neradīja iespaidu, ka būtu neizglītota vai dumja, taču tagad, no sabiedrisko attiecību viedokļa, ir pamanījusies kļūt gluži vai par monstru – baisuli – un viņas tēls staigā pa sabiedrības apziņas telpu kā publisko attiecību katastrofas hrestomātisks paraugs. Kā tad tā varēja atgadīties?
Acīmredzot ministre, kas savulaik bez problēmām vadīja Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kameru, nonākot jaunajā darbā, attapās ne savā šķīvī – tādā jomā, kuru viņa ne sevišķi labi pārzina. Atšķirībā no rūpniekiem un tirgotājiem mūziķi un literāti ir emocionāli ļaudis, viņu talants vai ģenialitāte dažkārt mēdz būt ar tādu nelāgu blakni kā histēriskums, ar viņiem nevar runāt tādā pašā valodā kā ar nekustamo īpašumu uzpircējiem, lietojot tādus šarmantus vārdus kā «varbūtās», tāpatās arī «ka» vietā «kad» un «viņš» vietā «tas». Šajās grūtajās dienās ministrei pie labās un kreisās rokas vajadzēja atrasties uzticamiem, profesionāliem padomniekiem, kas viņu balstītu un vadītu pa šauro kultūras laipu un atturētu no koučingiem. Tā vietā viņa sev pie krūts ir sildījusi čūšļus – konkurējošas partijas kadrus, kas klusi priecājās par katru ministres šķībo soli un tagad lepojas, ka padomus nav devuši. Bet, ja jau S. Ēlerte un I. Dālderis padomus nedeva, tad jautājums, ko viņi vispār darīja astoņus mēnešus, atrodoties ministres padomnieku statusā? Ja ministre neklausījās dālderu padomos, tad kāpēc šie taisnie padomnieki neiesniedza atlūgumus un neaizgāja ar paceltu galvu, vēl pirms sākās visas šmuces? Taisnīgi un tikai godīgi būtu, ja ekspadomnieki atmaksātu atpakaļ valsts budžetam savus bezstrādes ienākumus – par nekā nedarīšanu saņemto algu.
Nav jau arī diezko glīti, ka bijusī padomniece televīzijas ekrānā nespēj noslēpt prieku par ministres klupieniem un pašļircina vēl indi uz Ž. JaunzemesGrendes vātīm.
Un, vai tad Ž. JaunzemeGrende nezināja, kas ir S. Ēlerte? Vai tiešām bija tik naiva, ka latvju zemes izcilāko intriganti cerēja ieraudzīt savā ierakumu pusē? Nāk nākdamas kārtējās vēlēšanas, un Visu Latvijai!TB/LNNK lielā mērā stumdās pa vienu nišu ar Vienotību, jo arī vienotīgie ir paraduši publikai spēlēt nacionālu mugurkaulainību un elektorāta visiem nepietiks. Ministre ar gaužu novēlošanos ir attapusies un lamatu licējus padzinusi – ne tikai divus padomniekus, bet veselu virkni apakšnieku. Tagad viņai jau ir vesels bars naidnieku, kuri gan jau vēl aiz kulisēm pastrādās pie latvju rakstniecības viedokļa par viņas nepiemērotību amatam. Droši vien būs gan atsevišķu dižgaru paustie sašutumi, gan tradicionālās inteliģentu parakstītās nosodošās vēstules. S. Ēlertes aprindas tādu manipulatīvu aktivitāšu organizēšanā roku jau sen ir piešāvušas.
Lūk, kā šausmīgi ir sanācis – ministre aiz labas sirds nodrošināja ar darbu bez amatiem palikušos un vēlētāju uzticību zaudējušos koalīcijas partneru kadrus, bet gala beigās izrādījās, ka nepateicība ir pasaules alga.
Ak, kamdēļ ministrei un viņas partijniekiem bija būt tik mīkstiem, ka ļāvās citai partijai iedēt dzeguzes olas savas ministrijas galma svītā? Pati vainīga. Tagad olas ir izšķīlušās un izlieto ūdeni būs pagrūti sasmelt.