Valda Dombrovska vadītā valdība bijusi ZZS oligarha Aivara Lemberga ķīlniece, – Pilsoniskās savienības (PS) kopsapulcē atzinās ārlietu ministrs un PS vadītājs Ģirts Valdis Kristovskis.
Kur skatās Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūra? Kāpēc vēl nav ierosināts vēl viens kriminālprocess pret Ventspils mēru Lembergu – šoreiz jau pēc Krimināllikuma 154. panta «Ķīlnieku sagrābšana»? Pret Lembergu jau ir izmantota vai visa Krimināllikuma grāmata un šā panta akurāt trūka. Tā kā Lembergs un ZZS acīmredzot ir darbojušies organizētā grupā, tad sodāmi ir arī visi zaļie zemnieki – 154. panta trešā daļa pauž, ka vainīgie šādā smagā noziegumā ir sodāmi ar brīvības atņemšanu uz laiku no desmit līdz piecpadsmit gadiem, konfiscējot arī mantu.
Te gan varētu bilst, ka Kristovskis to, droši vien, ir domājis ne gluži tiešā nozīmē. Viņš jaunībā rakstīja patiesi lieliskus dzejoļus ar pseidonīmu Ģirts Vēls, tāpēc arī šodien viņa politiskajās runās bieži pavīd vārdi ar emocionālu un stilistisku nokrāsu, kuriem raksturīga tēlainība vai svinīga nokrāsa, viņš lieto tādus izteiksmes līdzekļus kā epitetus, paralēlismus, personifikācijas, alegorijas, metonīmijas.
Tomēr ar Ģenerālprokuratūru un tiesu varu joki mazi – prokurori dzeju nesaprot. Pavisam īstā tiesas zālē Abrenes ielā šomēnes tiesa atsāka izskatīt vairāku dziesminieku kopīgi sarakstītu dramatisku poēmu 180 sējumos. Viena no sižeta līnijām šajā daiļdarbā ir ļoti līdzīga tai alegorijai, kuru lieto Kristovskis: Lembergs deviņdesmito gadu pirmajā pusē izspiedis akcijas no tranzītbiznesmeņiem Kokaļa, Gulbja, Krūmiņa un kā tur vēl.
Arī Korupcijas novēršanas un apkarošanas birojā strādā jauni un talantīgi literāti – vecā dziesma jaunās skaņās pat pārspēj līdz šim radīto: novele iesākas ar to, ka Ainārs Šlesers pirms trim gadiem kaut ko sashēmojis Rīgas brīvostā. Tas nu vēl tā – var jau būt. Taču tālāk seko negaidīts pavērsiens: Lembergs no Šlesera izspiedis kukuli! Lasītājs gara acīm var iztēloties, kā Lembergs ar gludekli vienā un lodāmuru otrā rokā tuvojas Šleseram. Šlesers mēģina likt lietā kikboksa paņēmienus, taču nekas nelīdz. Tad viņš krīt ceļos lūdzas: «Nē, nevajag, Aivar, nē! Došu, cik prasīsi!» Oligarhs izspiež no oligarha! Tiešām neparasti.
Tāpēc nebūtu brīnums, ja prokuratūra arī par ķīlnieku krīzi Latvijas valdībā sauktu vainīgos pie atbildības. Mēģiniet vērot valdības locekļu sejas! Varbūt samanīsiet tajās kādas pēdas no šausmu bailēs pavadītajiem mēnešiem. Vienā otrā sejā kaut kas uz to pusi tiešām ir.
Te gan advokātiem būtu šis tas sakāms pretī. Pieņemot, ka tiešām visus šos mēnešus, kopš sastādīta Dombrovska otrā valdība, Lembergs, kā teikts Krimināllikumā, «ar draudiem noslepkavot, nodarīt miesas bojājumus vai turpmāk aizturēt šo personu nolūkā piespiest fizisko vai juridisko personu vai personu grupu izdarīt kādu darbību vai atturēties no tās» būtu dancinājis valdību pēc sava prāta... Vai tad valdība rīkotos tā, kā tā rīkojās? Dombrovskis, piemēram, veic Finanšu ministrijas izstrādātos fiskālās konsolidācijas pasākumus vidējam termiņam. Nu labi, arī Lembergs nav burvju mākslinieks, un, kas jākonsolidē, tas jākonsolidē. Taču grūti iedomāties, ka Lemberga vadībā nebūtu jau pilnā sparā aizvirzījušās tās mistiskās strukturālās reformas, par kurām visi kādreiz runāja, bet tagad ir pilnīgi aizmirsuši. Ja Lembergs būtu piespiedis zināmo personu grupu izdarīt darbības vai atturēties, šodien visās ministrijās cilvēki strādātu, nevis saņemtu algu par garlaikošanos un anonīmu komentāru rakstīšanu internetā. Pavērojiet, cik aktīvi tiek komentēti raksti portālos no valsts iestāžu un valsts uzņēmumu darba laika sākuma līdz beigām! Tiklīdz ir kādi pulksten seši, tā iestājas apsīkums. Viedajiem anonīmajiem ir viedoklis par visu: par Saeimu un valdību, par oligarhiem un uzņēmējiem, par Jauno vilni un Eirovīziju, par Zatleru un par Bērziņu, par seksa pozām, budismu, pedagoģiju, glezniecību, krieviem, ebrejiem, seriāliem un Sipenieces jauno kleitu. Parasti viedoklis par jebko nav nekāds labais, lai neteiktu, ka daža laba izpaudumi uzdzen šķērmu dūšu. Ja cilvēki būtu aizņemti radot pievienotās vērtības, drūmā jaunā latviešu literatūra tīmeklī saruktu vismaz uz pusi, ja ne par divām trešdaļām.
Ja Lembergs ar draudiem noslepkavot dricelētu Dombrovski, tuvojoties Amerikas defoltam, valdībai būtu skaidrs plāns, ko darīt, ja notiek scenārijs nr. 1, nr. 2. vai nr. 3. Dombrovska valdībai iespējamais defolts paskrēja garām kā negaisa mākonis, un laime, ka paskrēja. Bet nekas jau nav beidzies – pēc laika mākoņi atkal milzīs.
Ja Lembergs liktu atturēties, tad nebūtu pieņemts «antiofšoru likums» jeb grozījumi Komerclikumā. Nevis tāpēc, ka «Lembergam pašam sakars ar ofšoriem», bet tāpēc, ka šis likums pilnīgi neko reālu nedod cīņai pret sliktajām naudas atmazgāšanām, bet toties atbaida potenciālos investorus, kuri šo likumu var saprast tā, ka viņus Latvijā negrib. Likums kaut ko dod tikai politiskajiem dzejniekiem, lai viņi varētu lietot savas metaforas ar «caurspīdību», «atklātību», «godīgumu» un citām jaukām ēsmām, ar kurām makšķerēt lētticīgu elektorātu.
Kamēr vieni gadu gadiem ir vilkuši, kā teiktu Livonijas Indriķis, gaudu dziesmu, Lemberga pilsētā brīvosta ir kļuvusi par 2010. gada piekto investīcijām pievilcīgāko vietu pasaulē un pirmo pievilcīgāko Eiropā. Ko var vienā pilsētā, to principā varētu arī viena Latvija visā tās teritorijā... Kāpēc ne?
Ja Lembergs pavēlētu «darīt darbības», Latvija skarbā balsī liktu ieklausīties Eiropai, ka mūsu valsts turpmāk negrasās pieļaut EK plānoto mūsu konkurētspējas mazināšanu, iedalot vismazākos tiešmaksājumus Eiropā un apdalot ar kohēzijas fonda piešķīrumiem.
Nav zināms, vai tiesa, izskatot lietu par ķīlniekiem, ņems vērā aizstāvības argumentus, tomēr ir skaidrs: ne tikai politikā, bet arī tiesu varā un represīvajās struktūrās mīt cilvēki, kas ir dzejnieki – pat, ja viņi paši to neapzinās. Jo daudzi prokurori un izmeklētāji varētu rakstīt krimināllietu dokumentus trohajā, heksametrā vai piecpēdu jambā. Kā tur teica Eduards Veidenbaums? «Mums, latviešiem...