Banku ķeza ir izrādījusies pat daudz riebīgāka, nekā izskatījās pirms nedēļas vai divām. Trešā lielākā Latvijas komercbanka ABLV ir pagalam, un par to var runāt vairs tikai nekrologa formā. ABLV banka līdz pat pēdējam izmisīgi spirinājās, cenšoties izpildīt regulatora Finanšu un kapitāla tirgus komisijas (FKTK) un ASV Finanšu ministrijas Finanšu noziegumu apkarošanas tīkla (FinCEN) prasības, taču nekas nav līdzējis – jāklapē ciet, un viss. Banka ir paziņojusi, ka pašlikvidēsies, laikam jau tā cenšoties pasargāties no Latvijā tradicionālās beigtu banku izlaupīšanas, kad bankā ienāk sveši cilvēki un piebāž savas celofāna kules ar sadalāmā kautķermeņa treknākajiem gabaliem.
ABLV banka neiet bojā tāpēc, ka tai būtu bijušas naudas trūkuma problēmas. ABLV bija visnotaļ plaukstoša. Taču plaukšana bija balstīta ļoti ienesīgos, bet vienlaikus arī ļoti riskantos darījumos, apkalpojot nerezidentus no Krievijas, Ukrainas, Centrālāzijas. Bet tur nav nekā tāda nosodāma - bankas tā dara, arī Šveices, Eiropas un Amerikas bankas. Pasaules konkurences tirgū ABLV banka bija tikai mazs sivēntiņš zem kājām tūkstošiem milzīgu barokļu, kas urkšķēdami stumdās pie silēm. FinCEN vainoja ABLV banku naudas atmazgāšanā, bet ABLV instrumentu kastītē bija tikai veļas dēlītis un bļodiņa, kamēr lielajās netīrās naudas mazgātavās dienu un nakti nerimst griezties veļas mašīnas, kas mazgā ieroču, azartspēļu, prostitūcijas, nesamaksātu nodokļu un narkotiku naudu. FinCEN vainoja ABLV banku naudas darījumos, kur ķēdīte aizved pie Ziemeļkorejas raķešu finansēm. Taču iztēlojieties, kā tas dabā varēja notikt! Banka apkalpo klientu Pēteri, kuram ir darījumi ar Ivanu. Ivanam ir darījumi ar Džonu, bet Džonam, izrādās, ir darījumi ar Ziemeļkorejas diktatoru Kimu Čenunu. Protams, ka tas ir baisi, taču globālās ekonomikas apstākļos pats nelabais var izrādīties dažu rokasspiedienu attālumā.
Diezin vai ABLV banka rādīja amerikāņiem mēli un nepakļāvās. Gan jau, ka visādi centās toksiskos klientus apzināt un izlikvidēt no savas paketes. Nupat vēl arī pagājušajā nedēļā ABLV banka, izpildot FKTK prasības, akumulēja 1,36 miljardus eiro, lai nerastos bažas, ka banka būtu tukša. Taču tomēr viss velti. Galvu nost, un beigta balle! Diezgan jau nu nežēlīgi, brutāli ir izdarījušies amerikāņi. Nevis kaut kādi Kremļa hibrīdtroļļi, bet draudzīgais transatlantiskais partneris ir veicis uzbrukumu Latvijas kredītiestāžu sistēmai - vispirms sagraujot bankas reputāciju, izpaužot tās komercnoslēpumu šmucīgās detaļas, bet pēc tam liekot nolikvidēt banku pavisam. Tas ir mājiens arī citiem, ka nebūs mazajiem maisīties pa kājām, ka tā būs ar katru. Līdz ar to ir izsapņota naivā vīzija, ka Latvija kaut kā varētu kļūt par «banku zemi», izmantot savu lielisko ģeogrāfisko stāvokli, visnotaļ izglītotos cilvēkresursus, ātro internetu, lai banku bizness varētu būt viens no valsts tautsaimnieciskās augsmes pamatiem. Latvijai atļautas tikai bankas, kas apkalpo algu debetkartes un izsniedz pa kādam kredītam, ja ir pilnīgi droši, ka naudu vai mantu dabūs ar lielu uzviju atpakaļ.
Vai ABLV banka bija sistēmiska vai nesistēmiska? Ja par sistēmismu runā eksperti ekonomikas valodā, tad ABLV bija sistēmiska banka - tās parametri atbilda Eiropas Centrālās bankas definējumam, kas ir sistēmiska banka. Ja runā parastu cilvēku vienkāršrunā, tad banku varēja saukt par nesistēmisku, jo tik lielu postu kā, piemēram, Bankas Baltija bankrots ABLV banka nenesīs. Nav tur iesalušas noguldītāju zārka naudas, nav daudz tādu banku blakus, lai sāktos domino efekts, arī recesija nesāksies ABLV bankas dēļ. IKP pieauguma temps dramatiski nemazināsies, lai gan tas noteikti būtu labāks, ja ABLV banka neizputētu.
ABLV bankas padomes priekšsēdētājs Oļegs Fiļs vairs nebūs žurnāla Forbes topā kā bagātākais Latvijas iedzīvotājs. Bankas vadībai vēl būs ļoti jāpriecājas, ja izdosies neieberzties kādās krimināllietās. Par to daudziem lieli prieki - bagātie arī raud. Latvjiem nav nekā garšīgāka, kā redzēt, kā citam paiet tā pasaules godība. Taču te ir arī tāda skumja lieta, ka ABLV bija pat ļoti liela nodokļu maksātāja - 145 miljoni eiro, ko banka samaksājusi nodokļos desmit gados, nav gluži sīknauda, un tā būtu noderējusi skolotājiem, ugunsdzēsējiem un dakteriem. Bankā strādāja 971 darbinieks, kas tagad būs bezdarbnieki. Lielākā daļa šo cilvēku ir auguši un skolojušies par Latvijas naudu, bet tagad kļūs par lētu, izglītotu darbaspēku smadzeņu uzpircējiem no citām valstīm. Īpaši nelāgi, ka, līdz ar ABLV bankas likvidāciju, izplēn daudzas patiesi vērtīgas ieceres kultūrā, banka vairs nesponsorēs izglītības, pilsētvides un sociālos projektus.
Valdošā politiskā elite uz ABLV bankas izputēšanu, kas nākusi komplektā ar Norvik bankas problēmām un Latvijas Bankas prezidenta Ilmāra Rimšēviča aizturēšanu, reaģē diezgan bezpalīdzīgi un mazohistiski. Amerikāņi bez ceremonijām iznīcina Latvijas trešo lielāko banku, bet mūsu valdoņi klanās, bučo viņiem rokas un piesola tuvākajos gados parūpēties paši par asiņu nolaišanu Latvijas komercbanku konkurētspējai. Finanšu ministre Dana Reizniece-Ozola uzskata, ka ārvalstu klientu apkalpošanas bizness Latvijas banku sektorā ir jāsamazina. Viņasprāt, dažu gadu laikā tas jāsamazina uz pusi. Diezin vai savos šaha mačos viņa piekristu, ka pretiniekam pirms spēles uz galdiņa ir divreiz vairāk torņu, zirgu un laidņu, bet pie banku konkurences cīņas viņa pat ar entuziasmu ķersies klāt Latvijas pozīciju vājināšanai.
Valsts prezidentam Raimondam Vējonim pēc Nacionālās drošības padomes sēdes pats svarīgākais paziņojums bija, ka uz Satversmes aizsardzības biroja (SAB) direktora posteni atkal tiks virzīts tas pats vecais Jānis Maizītis. Dažs politiķis vēl pēc tam papildināja, ka mūsu amerikāņu draugi nesapratīšot, ja Maizīti nepārvēlēs.
Ar nolaistām ausīm un starp kājām ierautām astēm politiķi demonstrē absolūtu padevību amerikāņiem. Varbūt amerikāņi nemaz patiesībā tik ļoti nealkst, lai SAB atkal obligāti vadītu tas pats Maizītis. Ar vai bez Maizīša viņi savas intereses Latvijā nodrošina. Nekādu dižo pienesumu amerikāņiem Maizītis nav devis - SAB nevar palielīties, ka būtu noķēris bariem krievu spiegu.
Latvijai arī varētu būt kaut kādas savas intereses, taču valdībā un parlamentā nav tādu varasvīru, kas par tām kaut vai iepīkstētu.
