Latviešu Tramps kaut kā nenāk
Populisti ir tādi politikāņi, kas sola neizpildāmas lietas, verbāli pakasa ļaužu zemiskāki intīmākās muguras smadzeņu vietas, piedāvā vienkāršotus risinājumus sarežģītām problēmām un ļoti daudz liekuļo, melo arī.
Šādas politikas uzvaras gājiens, protams, nav radies bez parasto, normālo un saprātīgo politiķu vainas. Tas ir karmisks sods parastajiem, normālajiem un saprātīgajiem politiķiem par viņu ļenganumu, kļūdām un augstprātību. Britu breksits un Donalda Trampa uzvara ir padarījuši pasaules politiku mazliet dīvainu un neprognozējamu.
Kas tad īsti ir mums Latvijā? Visa vēsture rāda, ka pasaules mode mēdz piemesties kā slimība arī Latvijai. Piemēram, pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados Eiropā uzvaras gājienus svinēja autoritatīvi režīmi, un Latvija nepalika iepakaļ - arī mums bija savs autoritatīvais Kārlis Ulmanis.
Vai latviešiem ir savs Tramps? Nav Trampa. Mums nav viena liela un skaista Trampa, bet ir piedāvājums fanot un balsot par sadalītu Trampa ķermeni - par Trampa ausi, par kāju, par dzimumorgānu. Daudz visādu partiju un politikāņu pašlaik sacenšas, kura tad būs tā, kas uzņemsies trampismu un tad ar plašu ļaužu masu atbalstu tieksies pēc augstākās politikas zvaigznēm.
Taču pagaidām kaut kā nesanāk, un vismaz uz pašvaldību vēlēšanām vecais «establišments» varēs gulēt mierīgi. Ar pašvaldībām ir tā, ka tām atšķirībā no Saeimas un valdības ir saglabājusies kaut kāda un vietām pat liela elektorāta uzticība. Liepājā, Rīgā, Ventspilī, Jelgavā pie varas paliks tie paši, kas jau ir pie varas. Bet vēl būs Saeimas vēlēšanas, un tās nemaz nav tik ļoti tālas. Tad latvju Tramps un breksitētājs atkal glūnēs, vai nevar ieperināties ļaužu prātos un parlamentā.
Relatīvi nekaitīgākie šajā plejādē ir Mārtiņš Bondars (Latvijas Reģionu apvienība) un Juris Pūce (Latvijas attīstībai). Pastāv iespēja, ka šie abi politiskie spēki varbūt apvienosies vienā lielā politiskajā nespēkā. Šie personāži gan ir ļoti aktīvi un dažbrīd nes visādas blēņas un sviestu, taču nav viņiem ne kalibra, ne vilkmes. Nu nespēj viņi kvalitatīvi melot. Kad Bondars melo, tad viņam kustas ausis, kad Pūce melo, tad viņam izaug garš deguns. Abus šos politiķus var viegli iedomāties arī pie varas, un tur viņi ne ar ko neatšķirtos no tiem, kas jau ir pie varas. Vai tad Pūce un Bondars spētu izdomāt kaut ko sakarīgāku par premjeru Māri Kučinski, kad bija haoss ar mikrouzņēmumu nodokli? No malas kritizēt ir viegli, bet, ja paši būtu tur iekšā, tad būtu tādās pašās auzās.
Ir vēl tāds mikrotramps kā Artuss Kaimiņš. Ir bijuši pasaules vēsturē visādi gadījumi, piemēram, Joška Fišers, kurš politisko karjeru sāka kā atsaldēts anarhists, bet beidza kā solīds Vācijas ārlietu ministrs. Taču no Kaimiņa nekas solīds laikam nesanāks. Redzams, ka šis cilvēks nav īsti adekvāts un ir nolēmis būt atsaldēts konsekventi. Kaimiņš sevi pozicionē par galma klaunu un tajās raibajās biksēs laikam grib arī palikt.
Vēl ir tāda pazemoto un apvainoto kopa - Jaunā konservatīvā partija, kuru klusi un nemanāmi vadīja tāds Jānis Bordāns, kurš savulaik bija tieslietu ministrs, bet tad saēdās ar savu dzimto Nacionālo apvienību. Tas ir mazliet nopietnāk. Šai partijai jau pievienojies bijušais KNAB izmeklētājs Juris Jurašs. Runā, ka tūliņ ambiciozā, lūpu uzmetusī princese Juta Strīķe tur arī būšot klāt. Uzmestas lūpas partija ir briesmīgs spēks - tas ir kā mērkaķis ar granātu. Bijušajiem izmeklētājiem ir iespējas manipulēt un šantažēt visu politisko eliti, kuru sarunas un tikšanās tie vērojuši un klausījušies. Dažs no pašreizējā «establišmenta» varētu pat iečurāt silti biksēs, redzot, ka par viņa konkurenti kļūs Anna Potapova, viņa arī Juta Strīķe.
Tautai ir visos laikos bijusi tieksme vērot, kā karaļiem cērt galvas un tirgus laukumā izrēķinās ar raganām.
Jurašs un Strīķe ir personāži, kas sevi iedomājušies esam krievu bojevikā, kurā nav ne likumu, ne taisnības. Var safabricēt pierādījumus pret «sliktajiem», var sadarboties ar reketieriem, lai čakarētu «sliktos», var vienas partijas uzdevumā taisīt krimināllietas pret citām partijām, pat ja pamata lietas ierosināšanai nav vispār nekāda. Tajā pašā laikā nav nekas slikts paņemt kredītu savam zirgu biznesam no bandītiem. Tā savulaik darbojās Jurašs, un viņam par to nekas nebija.
Būtu tikai loģiski, ja Jurašs un Strīķe iestātos Vienotībā, kurai viņi ir izsenis kalpojuši, kopš vēl šis spēks tika dēvēts par Jauno laiku. Taču tas būtu pārāk klaji. Strīķes un Juraša politiskā darbība met tādu kā relikto starojumu uz viņu iepriekšējo politisko darbību KNAB ietvaros. Taču tagad Vienotība ir izzaudējusi vēlētāju uzticības kredītu. Tad laikam Jaunā konservatīvā partija grasās paķert vēlētājus uz muļķa - būt vēl varenāka par Vienotību. Taču diezin vai tur kas iznāks.