Latvija un Krievija attiecību vēsumā

 
©F64

Latvijas un Krievijas attiecības aizvadāmajā gadā ir turpinājušas būt sliktas. «Diemžēl, vēsturisko fobiju spiediena dēļ sekojot savu vecāko partneru vēlmēm, Latvijā prevalē, mūsuprāt, angažēts redzējums uz Ukrainas notikumiem un neobjektīva attieksme pret Krievijas tematiku,» ir sacījis līdzšinējais Krievijas vēstnieks Aleksandrs Vešņakovs. Tas ir raksturīgi Krievijai, ka tā visur redz vainīgos pie visām nelaimēm kaut kur ārā, bet pati savas vainas neredz. Ko tad Latvijai vajadzēja darīt? Ar sajūsmu akceptēt Krievijas agresiju Ukrainā un Krimas okupāciju?

Vešņakovs nupat ir ticis nomainīts pret jaunu vēstnieku - līdzšinējo Krievijas Drošības padomes sekretāra vietnieku Jevgeņiju Lukjanovu. Tas gan neko nemaina, jo jaunais vēstnieks būs tāds pats.

Ir starp mūsu valstīm diametrāli pretēji redzējumi un viedokļi gan par vēstures notikumiem, gan par pašreizējām norisēm ģeopolitiskajā laukumā. Tur nekā nevar darīt, jo tā tas ir un būs. Taču tajā pašā laikā Krievija ir bijusi un paliks Latvijai kaimiņvalsts ar tās milzīgo tirgu un dabas resursiem. Ar Krieviju var un vajag tirgoties, cik nu tas ir iespējams mūslaiku sankciju un embargo ierobežojumu laikā. Tāpēc dabiski ir bijuši ZZS zemkopības ministra Jāņa Dūklava, finanšu ministres Danas Reiznieces-Ozolas un satiksmes ministra Ulda Auguļa kontakti ar Krievijas premjera vietnieku Arkādiju Dvorkoviču. Ir gana daudz praktisku jautājumu, ko pārrunāt, saskaņot un kas Latvijai ir svarīgi. Lai arī attiecības ir vēsas kā ledusskapī, Latvija turpina pārrobežu sadarbību noziedzības apkarošanā, robežas demarkācijas un nelegālās imigrācijas lietās.

Tāpēc diezgan tā nelāgi izskatījās, ka viena no tikšanās reizēm, kur Latvijas ministri runājās ar Krievijas augsto amatvīru, Latvijā tika izmantota par iekšpolitiskās propagandas skandālu. Ārlietu ministrija to centās uzkurināt, iztēlojot, ka ministri it kā tikušies slepeni, lai gan ārlietu ministrs bija labi informēts, ka viņa kolēģi tiksies ar svarīgo krievu, ko runās un ko runājuši. Nekādu savu sevišķi atsevišķu ārpolitiku ZZS ministri tur neveidoja. Tāpat skaidrs, ka kaut kāda tirgošanās ārpus ES un Krievijas savstarpējo sankciju un embargo ietvariem nav iespējama.

Ja latvieši nerunās ar krieviem, to darīs portugāļi un vācieši, kas tad, kad ES attiecību asums ar Krieviju atslābs, aizaulēkšos Latvijai garām, un Latvija paliks noskatīties kā nabadzīte ceļmalā.

Grūti ir vispār runāt par Latvijas kaut kādu savu ārpolitiku. Pašreizējais ministrs spēj vai nu neko nedarīt, vai darīt ko tādu, kas var tikai pasliktināt attiecības ar kaimiņzemi. Pēc tam, kad ārlietu ministrs Edgars Rinkevičs aizliedza iebraukt Latvijā trijiem Krievijas dziedātajiem, viņš ir iznīcinājis Jūrmalas festivālu Jaunais vilnis un kļuvis Krievijā par «rukoņepožatniju» jeb tādu personu, ar kuru nesveicinās. Diplomātam tas nav nekas labs. Diplomātam bija jādarās viedi un viltīgi, tā, lai paliek nenodedzināti tilti, lai viņš var runāt un lai ar viņu runā.

Rinkevičs nesen ir raksturojis Latvijas un Krievijas attiecības kā tādas, kur no Krievijas puses gan nedraud tiešs militārs uzbrukums, taču pastāv tā saucamā hibrīdkara riski. Ar hibrīdkaru saprotama tāda karošana, kas nebija iespējama agrākos laikos, kad nebija datoru un interneta. Krievi diezgan prasmīgi izmanto šos jauno tehnoloģiju brīnumus, lai uzlauztu, izspiegotu un bojātu Rietumu valdību vietnes. Tāpat internets tiek izmantots propagandai. Latvijai tad atvēlēta «neizdevušās valsts» birka, kas gan tā īsti nestrādā. Mēs gan lamājam savu valdību, daudzi laižas no šejienes projām, taču tas nenozīmē, ka Latvijas ļaudis būtu gatavi mesties Krievijas apskāvienos vai fanotu par sabrukušo PSRS, kas bija absolūta preteklība.

Vēl pie hibrīdkara tiek ieskaitīta tāda lieta kā «ihtamņeti» vai «laipnie zaļie cilvēki», kas pirms diviem gadiem okupēja Ukrainas Krimu. Kaut kādā mērā šāda bīstamība Latvijā tiešām pastāv, jo netrūkst mūsu zemē politikāņu, kas labprāt pateiks vai darīs kaut ko provokatīvu it kā patriotisku motīvu dēļ. Un tad Krievijas «ihtamņeti» varētu tā kā pavilkties uz savu tautiešu aizstāvību. Tas ir diezgan bīstami. Vienīgais ceļš, kādā Latvija varētu likvidēt šo bīstamību, ir iekļaujoša, draudzīga politika pret krievvalodīgo minoritāti. Vajadzētu ieklausīties Latvijas Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa domā, ka nepilsoņu bērniem jādod Latvijas Republikas pilsonība līdz ar piedzimšanas brīdi, taču ir daudz ļaužu un politiķu, kas to negrib un nesaprot.

Vismaz pašlaik Krievijas augstāko vadību Latvija maz interesē. Vienīgā vieta, kur Krievijas prezidents Vladimirs Putins savā ikgadējā lielajā decembra preses konferencē pieminēja Baltijas valstis, bija jautājums par Kaļiņingradas apgabalu, kas ir no Krievijas atšķelta II pasaules kara rezultātu teritorija. Viņš tā kā pauda nožēlu, ka Baltijas valstis tagad taisa kursu uz savu energoneatkarību no Krievijas. Viss taču bija tik jauki - baltiešiem bija labi. Taču tur atkal neko nevar darīt - Baltijas valstīm nebūtu prātīgi visas olas likt vienā grozā un turpināt būt absolūti energoatkarīgām no Krievijas. Ja Putins skumst par to, lai tad skumst.

Baltijas valstīm nebūs viegli ar Krieviju arī turpmāk. Mēs viņu ideologu ieskatā esam «tranzīta parazītvalstis», kas pārtiek no Krievijas resursu pārkraušanas kuģos. Par to viņi attīsta savas ostas. Tur arī neko nevar darīt - ja tāda ir Krievijas politika, tad tā ir tāda. Taču, ja Krievijas ostu kapacitāte izrādīsies nepietiekama, tai šā vai tā nāksies veidot attiecības un slēgt darījumus ar Latvijas ostām. Ekonomika reizēm mēdz stāvēt pāri ideoloģijām. Ja ideoloģija sāk izmaksāt pārāk dārgi, tad tas vairs nav izdevīgi. Šodien Krievija ir Putina Krievija, bet nekas nav mūžīgs - arī Putins. Šā vai tā Latvijai ar kaimiņzemi būs jāveido attiecības. Jo tās būs labākas, jo labāk mums.



 

Ko Tu domā par citu lasītāju komentāriem? Izsaki savu viedokli!