Papardes zieda finanšu aspekti
Tā sagadījies, ka nupat vakar Jāņu gaidīšanas gaisotnē premjera Māra Kučinska vadītā Demogrāfisko lietu padome uzklausījusi jaunus priekšlikumus, kādu atbalstu būtu jāsaņem ģimenēm ar bērniem. Ar priekšlikumiem klajā nāca aprīlī speciāli izveidotā ministru un ekspertu veidotā Demogrāfijas lietu centra vadītājs Imants Parādnieks. Viņš pārstāv viedokli, ka risinājumiem jābūt kompleksiem – līdzās materiālai stabilitātei jārisina ģimenes darba un dzīves savietojamības, bērnudārzu rindu problēma, svarīgi esot atbalstīt daudzbērnu ģimenes. Daļai priekšlikumu naudu nevajadzēšot, bet daļai būšot vajadzīga papildu nauda.
Te uzreiz tomēr gribas vaicāt, no kurienes nāks nauda? Naudas problēmas diezgan stipri nomāc latvju libido. Tā vietā, lai vilktu uz Latviju investorus ar naudas kulēm, kas veicinātu rosību un attīstību, tautas priekšstāvji ir veikuši visu iespējamo, lai rosību un attīstību bremzētu. Tas pats Imants Parādnieks ir no Nacionālās apvienības, kas ir iznīcinājusi termiņuzturēšanās atļauju izsniegšanu pret nekustamā īpašuma pirkumiem un ieguldījumiem Latvijas ekonomikā. Saeima vasaras sesijas beigu daļā it kā mēģināja kaut ko uzlabot Imigrācijas likumā, lai Austrumu investoriem mīkstinātu nosacījumus, pie kādiem viņi var dabūt termiņuzturēšanās atļaujas. Taču ir sanācis investoriem vēl nepievilcīgāks likums - ar vēstījumu, ka termiņuzturēšanās atļauju saņēmējiem ik pa pieciem gadiem būs jāmaksā 5000 eiro par atļaujas pagarināšanu. Tas nekādi nestimulē potenciālos investorus nākt uz Latviju. Nacionālā apvienība gan viena pati neko nebūtu panākusi, ja talkā nenāktu ZZS un Vienotība, kas investoru aizbiedēšanu atbalstīja un pat aktīvi pielika tur roku - ideja par 5000 eiro noslaukšanu nāk nevis no nacionāļiem, bet no ZZS deputāta Edgara Putras.
Ja tik ļoti nepatīk Austrumu nauda, tad vajadzētu vilināt rietumniekus, taču Rietumu investorus atbaida korupcija, tiesiskās vides nesakārtotība Latvijā. Tātad naudas nav un nebūs.
Termiņuzturēšanās atļauju tirgošanas tēvs ir tagad no visiem amatiem izsviestais Ainārs Šlesers. Lai arī viņš tiek zīmēts kā baiss briesmonis, viņa politika ar termiņuzturēšanās atļaujām iesūknēja Latvijā vairāk nekā 250 miljonus eiro, bet atbalsta pasākumi ģimenēm veicināja demogrāfijas statistisko rādītāju virzību uz augšu. Ar Šleseru sen jau ir laimīgi tikts galā, pie varas ir godīgās, nacionālās, saimnieciskās partijas, taču demogrāfija tagad ir ļengani uz pussešiem.
Jāņu gaidīšanas laikā ar gandrīz vai likteņtekstiem ir klajā nākusi finanšu ministre Dana ReiznieceOzola. Un uz demogrāfiju tie diezgan tieši attiecas. Ministre atzina, ka Pasaules Banka rekomendē ieviest gradāciju ar vismazāko algu 360 eiro un ar augstāko soli - 1300 eiro. Tam, savukārt, varētu piemērot diferencētu nodokļa likmi ar 19% mazākajām algām un 29% lielajām algām.
Principā viss it kā ir pareizi. Latvija ir viena no retajām Eiropas zemēm, kur nav nodokļu progresivitātes. Tā rezultātā pie mums ir izveidojies neliels lielu bagātnieku slānis un daudz to ļaužu, kas dzīvo trūkumā vai tuvu nabadzības riskiem. Šo sociālo nevienlīdzību raksturo Džini koeficients, kas Latvijā ir viens no vissliktākajiem Eiropā. Ar mums par sociāli visnevienlīdzīgākās valsts titulu sacenšas vien Bulgārija, kuru lejup velk problēmas ar romu tautības ļaudīm.
Nožēlojami, ka Latvijā par lielajām algām tiek uzskatītas tās, kas sākas ar 1300 eiro. Vakareiropā tā ir minimālā alga. Ja ģimenē ir viens pelnītājs, kas saņem šādu «lielo» algu, un viņam ir sieva, kas nestrādā, un divi bērni, tad, saskaldot šo summu ar četri, iznāk ļoti minimāla sīknauda. Bet, ja ir tautas atražošanai nepieciešamais trešais bērns, tad sanāk ļoti maz. Ar šādu algu nevar dzīvot kā vidusslānim pieklātos - privātmāju vai dzīvokli uzturēt, komunālos maksājumus veikt, braukt ar auto, ēst kvalitatīvu pārtiku, apmeklēt koncertus un teātrus, braukt ceļojumos, pirkt grāmatas. Šo to no nosauktā, protams, var, bet ne visu nosaukto. Jāizvēlas - ēst vai maksāt par elektrību. Turklāt no valsts puses pieaug presings - visi iespējamie maksājumi, cenas, sodi, nodevas aizvien pieaug. Un 1300 skaitās lielā alga?
Taču, lai vai kā, lai kādi negaisi nāktu pār latvjiem, nebūs jau nu tā, ka izmirsim. Latviešu tauta ir pārdzīvojusi karus un okupantus. Tad jau arī paši savus ne visai prātīgos priekšstāvjus pārcietīsim. Ja viņi neko neveiks demogrāfijas labā, jaunatne, par spīti valstiska atbalsta trūkumam, ies mežā un atradīs papardes zelta ziedus. Pavasarī dzims jauki, sārti, apaļīgi bērneļi. Kad viņi izaugs, viņi zinās labāk par mums, kā strādāt, kā balsot, kā vadīt valsti.