Sadzīt paklīdušās aitas aplokā

Šodien premjera amata kandidātam Mārim Kučinskim (ZZS) paredzēta tikšanās ar partijas Vienotība vadību. Tā būs lielā mērā izšķirīga tikšanās, pēc kuras varēs apjaust nākamības aprises.

Nupat būtu laiks beigt ākstīgās intrigu spēles, atrotīt piedurknes un mesties iekšā darbā tautas labumam. Nosvērta, nopietna rīcība Vienotībai tagad būtu lieliska iespēja reabilitēties sabiedrības acīs un pacelt reitingu. Vislabākā valdība gan būtu tāda, kas darbotos nemanāmi un cilvēkus netraucētu, taču diemžēl mūsu valsts nevar iztikt bez vadošas rokas. Situācija brēktin brēc pēc gudrām izglītības un veselības reformām, prasa aktīvu rīcību Eiropas Savienības fondu apguvē un citos nesakārtotos jautājumos.

Jātur acis vaļā, vērojot globālos procesus, vērtējot to, kas notiek Krievijā, ASV, Ķīnā, kas notiek biržās, kas ar naftas produktu cenu, lai gadījumā, ja pasaulē notiek kādi nelāgi procesi, lai tie Latvijai nenodara milzu sāpi.

Satiksmes nozarē jāatrod stratēģiskais investors nacionālajai aviokompānijai airBaltic, jāturpina iestrēgušie dzelzceļa modernizācijas projekti. Būtu skaisti, ja valdošā koalīcija mierīgi un enerģiski ķertos pie darba. Taču politiķiem ir tendence kašķēties, skaust, apvainoties, kosties un atgriezties pie veciem un sliktiem paradumiem kā suņiem pie saviem vēmekļiem.

Pagājušās nedēļas norisēs, ja grib, var atrast jo daudzus ieganstus lūpas uzmešanai. Vienotība nav dabūjusi par valdības vadītāju ne Solvitu Āboltiņu, ne arī Kārli Šadurski. Noraidīt Kučinski ar draudiem aiziet opozīcijā būtu pagalam neizdevīgi – ar to sabiedrības mīlu negūt. Turklāt šļūk ārā no rokām arī Satiksmes ministrija. Pati Vienotība vainīga, jo aizspēlējās par daudz – kopš rudens, kad premjere Laimdota Straujuma palūdza demisionēt satiksmes ministru Anriju Matīsu, partija nozari bija atstājusi novārtā. Vienotība ir attapusies, ka nupat būs pavisam muļķīgi – no Straujumas valdības gāšanas tikai smagi zaudējumi, tāpēc partija grib vismaz kaut ko iegūt un met acis uz Tieslietu ministriju. Bet tad apdalīta iznāk Nacionālā apvienība, kuras pārstāvis Dzintars Rasnačs sašutis pauž, ka ir aris zemi un sējis, bet tagad, kad uzdīguši asni, Vienotība nāk piesavināties viņa sūrā darba augļus.

Arī Vienotības iekšpusē divi naidīgi grupējumi nekādi nespēj aprakt kara cirvi. Tas arī var atstāt iespaidu uz Māra Kučinska valdības veidošanu. Ja nu gadījumā viens no abiem grupējumiem sadomā nebalsot par valdību, lai ieriebtu otram grupējumam, tad iznīcināta būs gan Kučinska valdība, gan arī pati Vienotība būs pašiznīcinājusies. Vēsturē ir bijuši gadījumi (DPS, LSDSP), kad partija savā iekšpusē sāk karot par varu, un beigās partija izjūk un visi paliek bez varas. Ja Vienotība vēl kādu laiciņu grib palikt varas augstumos, tai tagad būtu jādemonstrē atbilstība savam nosaukumam un jābalso vienoti, attiecībās ar partneriem jāuzvedas konstruktīvi, sadarbīgi un labvēlīgi. Varbūt tas izskatīsies simpātiski?

Pretrunas un nesaprašanās pastāv, taču tās nav nepārvaramas. Prezidenta Raimonda Vējoņa valdību veidot aicinātais Māris Kučinskis ir politiķis, kuru jau daudzus gadus augstu vērtē gan kreisie, gan labējie, gan savā partijā, gan konkurējošās nometnēs. Viņš ir pazīstams ar spēju atrast kompromisus, mobilizēt cilvēkus kopīgam darbam. Savulaik viņam tas jau labi sekmējās Valmieras mēra amatā. Arī parlamentārā darba pieredzes Kučinskim ir gana. Viņam tagad uzticēts diezgan pagrūts uzdevums samierināt un bez riešanas un rūkšanas sadzīt atpakaļ vienā aplokā visas ZZS, Vienotības un Nacionālās apvienības avis – lai Saeimas balsojumā par viņa valdību sanāktu vairākums.

Ja tomēr partijas nespēs tikt pāri aizvainojumiem un valdību neizdosies izveidot, tas var novest pie pavisam trakām lietām – ja Valsts prezidents redzēs, ka pastāv krīze un strupceļš, viņam nāksies ierosināt Saeimas atlaišanu.