Baltais zirgs Rinkēvičam
Latvija kā Eiropas Savienības Padomes prezidējošā valsts nozīmē, ka būs spiedieni no visādām pusēm. Tostarp sagaidāmas arī Eiropas geju un lesbiešu organizāciju aktivitātes ar centieniem piespiest Latviju virzīt homoseksuālistiem svarīgus dokumentus ES līmenī un veikt šādas tādas korekcijas savos likumos – legalizēt viendzimuma pāru laulības, atļaut tiem adoptēt bērnus, noteikt stingrus sodus par homofobisku izrunāšanos. Tāpat homoseksuālā uzmākšanās izpaudīsies, audzinot Latvijas amatpersonas, kā tām pareizi jārunā un jādomā. Tas jau faktiski ir sācies, un pirmais audzināmo sarakstā ir pati augstākā Latvijas amatpersona – Valsts prezidents Andris Bērziņš.
Eiropas Parlamenta (EP) deputāte no Nīderlandes Sofija Intvelda iesniegusi jautājumu Eiropas Savienības (ES) Padomei, prasot skaidrot Valsts prezidenta Andra Bērziņa «homofobiskos izteikumus» intervijā Neatkarīgajai.
Andris Bērziņš intervijā mūsu laikrakstam decembra vidū norādīja, ka cilvēku seksuālā orientācija nav publiski jāreklamē. «Katrs cilvēks pats izvēlas savu dzīves ceļu, un katram arī jāatbild par savu izvēli. Bet šī izvēle nav jāuzspiež pārējiem, un katrā gadījumā tā nav publiski jāreklamē. Šāds ceļš ved uz nekurieni,» teicis Bērziņš. Intvelda sociālā tīkla Twitter publiskotajā vēstulē vaicājusi, vai prezidents atsauks savus izteikumus un publiski apliecinās, ka visiem Eiropas iedzīvotājiem ir vienādas tiesības. Tāpat deputāte jautājusi, vai Latvija kā prezidējošā valsts ES Padomē virzīs pretdiskriminācijas direktīvas izskatīšanu. Intvelda jau iepriekš nosodījusi Romas katoļu garīdzniekus Latvijā par likumu un cilvēktiesību neievērošanu.
Andris Bērziņš neko kriminālu nav sacījis, bet savā mierīgajā, zemnieciski lēnīgajā garā mēģinājis formulēt savu viedokli. Un ir to formulējis gana saprotami. Kas tad īsti prezidentam tagad būtu jāatsauc, lai Intvelda būtu gandarīta?
Taču Latvijas tumsonības un homofobijas purvā ir arī gaiši stariņi – uz skatuves ar katru dienu aizvien varenāks iznāk ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs (Vienotība), kurš ir publiski atklājis, ka ir gejs. Rinkēvičs ir arī ministrs, kurš aizliedzis trim slaveniem Krievijas dziedātājiem iebraukt Latvijā. Gan iznākšana no skapja, gan antikrievijiskais lēmums Rinkēvičam nodrošina ietekmīgu ES un ASV ļaužu atbalstu. Rinkēvičs ir izgriezis visas pogas Nacionālajai apvienībai, atņemot tai rusofobijas monopolu. Tāpat ārlietu ministrs tagad ir populārāks par citiem arī partijā Vienotība. Šī popularitāte vēl tikai augs augumā, jo Latvijas prezidentūra ES Padomē ir lielisks administratīvais resurss ārlietu ministram – tās kontekstā ir iespējams parādīties televīzijas ekrānā no rīta, pusdienlaikā un vakarā. Rinkēviča tapšana par Valsts prezidenta amata kandidātu būtu tikai loģisks pašreizējo norišu ķēdītes nākamais posms.
Andris Bērziņš Latvijas prezidentūras dēļ ir atbildības nastas spiests vēl nepaziņot, ka nebrauks uz Maskavu 9. maijā. Bet Rinkēvičs brauc, kur vien grib, – uz Ukrainu, pēc tam uz Krieviju. Un izskatās ļoti svarīgs. Maskavā viņš pasēdēs Krievijas ārlietu ministra kabineta uzgaidāmajā telpā, taču, kad atgriezīsies Latvijā, ar ārkārtīgi nopietnu seju varēs norādīt prezidentam, kā viņam jārīkojas. Prezidenti parasti paši lemj, ko darīt, taču tagad sanāk, ka ārlietu ministrs ir augstāks, – ar tādu informāciju un Eiropas pārstāvja mandātu azotē, kāda nav nevienam citam. Visticamāk, Bērziņam uz Maskavu nebūs jābrauc, taču spēlīte jāizspēlē līdz galam. Spēlītes rezultātā Bērziņš tiks izpazemots līdz pēdējam, bet Rinkēviča akcijas tikmēr celsies.
Vienotībā iekšpusē drīz nāksies konstatēt, ka citas kandidatūras uz Valsts prezidenta amatu izskatās švakāk par Rinkēviču. Kas gan ar viņu var konkurēt? Vai Solvita Āboltiņa ar savu «mīksto mandātu»? Arī Egils Levits gan izpreambulējās ar Satversmes preambulu, bet kopš tā laika ne ar ko krāšņu nav manifestējies. Ka tikai netiek jau seglots balts zirgs, ar kuru Rinkēvičam jāt uz Rīgas pili?