Jenotīgā ņemšanās

Sociālajos tīklos interneta klikšķinātāji uzjautrinās par 38 sekundes īsu „Amerikas smieklīgāko videokuriozu” klipu, kurā nofilmēta jenota un vairāku suņu spēlēšanās kādā privātmājas pagalmā. Sižets gandrīz vai precīzi attēlo tās attiecības, kas izveidojušās pašlaik starp 12. Saeimā ievēlētajām partijām jaunās valdības veidošanā.

Sākumā jenots („Vienotība”) tā kā mazliet kožas ar mazu, baltu sunīti (nacionālā apvienība „Visu Latvijai!”– „Tēvzemei un brīvībai”/LNNK), bet pēc tam rāpjas mugurā lielam labradoram (Zaļo un zemnieku savienība (ZZS)), kurš rāmi pacieš meža zvēriņa izdarības. Jenots pārrāpjas pāri labradora galvai un nogāžas zemē, pēc tam atkal veikli apskrien lielajam sunim riņķī un atkal rāpjas tam mugurā. Pēdējos kadros redzams, ka garām paiet vēl viens suns, kurš pasākumā nepiedalās un tēlo vienaldzību („Saskaņa”?).

Dzīvnieku ņemšanās ir diezgan draudzīga, lai gan zināms, ka tiem ir asi zobi. Līdzīgi arī valdības veidošana norit apbrīnojami relatīvi raiti un rāmi. Rāmi, ja salīdzina ar tām zvērīgajām partiju batālijām, kādas mēdza izcelties agrākos laikos.

„Vienotība” pāri visiem

Vēlēšanu rezultāti rāda, ka trim partijām, kas jau veidoja koalīciju, ir izdevies pat pieaudzēt klāt savu ietekmi un iegūt kopā 61 mandātu – stabilu vairākumu. Lielos vilcienos par veicamajiem darbiem partijām nav milzu domstarpību. Nav stīvēšanās arī par premjera krēslu – visi ir vienisprātis, ka Laimdotai Straujumai jāturpina. Tiesa gan jenots jeb „Vienotība” mēģina uzrāpties augstāk par visiem un uzkundzēties, pievācot sev svarīgākos posteņus, dalot ietekmes sfēras pēc principa: gaļa, āda, iekšas – sev, nagi, ragi un iekšu iekšas – koalīcijas partneriem. No vienas puses 12. Saeimas vēlēšanu rezultāti ir tādi, ka trīs koalīcijas partijas ir ieguvušas gandrīz līdzīgu parlamenta mandātu daudzumu un „Vienotībai” vairs nebūtu pamata uzmesties par „vecāko brāli”, tomēr ZZS un nacionālā apvienība arī nevar pārāk rūkt un rādīt zobus, lai sāktu pret „Vienotību” kauties pa nopietnam. Ja izceļas kautiņš, tad valdības veidošana var pajukt ar nesaprotamām, neprognozējamām sekām. Neviena no koalīcijas partijām negrib būt kopā ar saskanīgo suni, tāpat arī ne ar reģionu suni un arī ne ar sudrabaino, sirsnīgo suni.

Nagi un ragi koalīcijas partneriem

Tā kā „Vienotībai” spēlē bija atdota pirmā roka, tā iniciatīvu izmanto un ir nostādījusi ZZS un nacionālo apvienību grūtā situācijā. Saskaņā ar „Straujumas piedāvājumu” jeb „Vienotības” ultimātu koalīcijas partneriem “Vienotībai” jaunajā valdībā pienāktos premjera amats, kā arī atbildība par Finanšu ministriju, Ārlietu ministriju, Iekšlietu ministriju, Satiksmes ministriju, kā arī Veselības ministriju (VM).ZZS varētu pārraudzīt Aizsardzības ministriju, Labklājības ministriju, Zemkopības ministriju, Ekonomikas ministriju, kā arī Izglītības un zinātnes ministriju. Nacionālā apvienība arī jaunajā valdībā turpinātu vadīt Kultūras ministriju, Tieslietu ministriju, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministriju (VARAM), kā arī uzņemtos Saeimas priekšsēdētāja amatu.

Viss jau būtu jauki, bet „Vienotība” labi zina, ka ZZS ļoti gribēja sev VARAM. Savukārt nacionāļi tā kā vērās uz Ekonomikas ministra krēslu. Tāpēc VARAM ar kāju tiek pastumta uz nacionāļu pusi, lai ZZS un nacionāļi saplēšas savā starpā. Kad vērtīgas mantas un maiņas sīknauda beigusies, nacionālajai apvienībai kā gadatirgū naudas vietā izdod bombongas – iesmērē Saeimas priekšsēdētāja amatu, kas ir likumdevēja, nevis izpildvaras amats.

Dusmas paslaucīt zem tepiķīša

Laika domāt vairs nav. Valsts prezidents Andris Bērziņš ir aicinājis topošās koalīcijas partijas līdz trešdienai, 29. oktobrim, vienoties par atbildības jomu sadalījumu jaunajā valdībā. ZZS šodien vai rīt jāpasaka, vai krupi norīs un atteiksies gribēt VARAM.

Ja „Vienotībai” izdosies uzspiest savu gribu, tā varēs justies varena, pašreizējā brīdī izspiežot no sava vēlēšanu rezultāta maksimālu labumu – tas, kurš kontrolē Finanšu ministriju, var dancināt arī Ekonomikas ministriju. Ļoti svarīgo Satiksmes ministriju arī „Vienotība” patur savā kontrolē. ZZS un nacionāliem iedalītas pārsvarā jomas, kurām atsviedīs to, kas būs palicis pāri pēc dzīrēm – mūždien apdalīto izglītību kopā ar nikniem skolotājiem, labklājību, ko par labklājību var nosaukt vien ar ironijas pieskaņu balsī, kultūru un tieslietu problēmu samudžinājumu.

Negribot nonākt prožektoru gaismā kā sliktie un destruktīvie, „zaļzemnieki” un „nacionāļi” ir spiesti piekāpties.

Ja arī tuvākajā laikā nekas dramatisks nenotiks, šāds sfēru izkārtojums var ļauni atspēlēties kaut kad nākamībā – nesimetriskas, vēlēšanu rezultātiem neatbilstīgas atbildības jomu sadales problēmas tagad tiek paslaucītas zem tepiķīša. Pēc kāda laika tās var uzdīgt kā indīgas sēklas un uzplaukt visā krāšņumā kā politiska krīze.

Vilka rūgtā ceļamaize Straujumai

Straujumas otrā valdība vēl nav gatava, kā to jau kritizē un tās nākamību pareģo dažādi vērotāji no dažādiem leņķiem. „Straujuma nav vajadzīgais karavadonis,” saka Dainis Liepiņš (Latvijas Reģionu apvienība). „Straujuma nebija un nebūs valdības vilcēja, līdz ar to tagad un nākamībā patiesie valdības vadītāji būs spēki ārpus valdības,” saskata Jānis Urbanovičs (sociāldemokrātiskā partija „Saskaņa”). „Šī būs liekulības un stagnācijas koalīcija, absolūts Lemberga triumfs,” pareģo Andris Vilks („Vienotība”).

Opozicionāriem Liepiņam un Urbanovičam „pēc definīcijas” piestāv kritizēt valdību. Kas ir „spēki ārpus valdības”, ir acīmredzams – nevis Straujuma pati sita dūri uz galda un sarunās par valdības veidošanu izteica ultimātus. „Straujumas piedāvājuma” autori ir Saeimā neievēlētā Āboltiņa un ievēlētie Artis Kampars, Ilze Viņķele, Kārlis Šadurskis – personāži, kas pārstāv dažādas partijas iekšējās frakcijas un aiz tām stāvošo ekonomisko grupējumu intereses.

Bet, kā saprast Vilka gānīšanos? Viņš taču klāj ar lāstiem ne tikai konkurentus, bet arī pats savus partijas biedrus, Straujumu, kas vadīs valdību, un to pašu koalīciju, kas nav mainījusies, un kuras sastāvā pats ilgi ministrēja finanšu sfēru.

Lemberga pieminēšanu var saprast. Lembergs aktīvi interesējas par budžeta lietām, ko, ja grib, var interpretēt kā centienus ietekmēt.

Bet stagnācija un liekulība skan mulsinoši. Liekulība un principu trūkums jau izsenis ir „Vienotības” dzīvesveids, taču, vai tad vajadzēja būt tik pārmērīgi paškritiskam? Turklāt Vilks pareģo un verbāli jau ieprogrammē, ka Straujumas vadībā nav iespējams nekas cits, kā vien stagnācija.

Vai tiešām būs tik bēdīgi? Par ko vēlētāji gāja balsot – ne taču, lai atkal viltos?

Vilka ceļamaize valdībai liek bažīties, ka „Vienotība” grib jau laikus apdrošināties pret iespējamajām kļūmēm. Vilks joprojām ir „Vienotības” rindās un droši vien viņa izteikumi lielā mērā atspoguļo to domāšanu un runāšanu, kāda notiek šīs partijas iekšpusē. Tātad nākotnē, ja veiksies labi, partija sevi rotās ar lauru vainagiem, bet, ja kas noies greizi, tad pie visa vainīgi būs kādi citi – Lembergs, Putins, Puškins vai arī nacionālā apvienība, kurai Vilks uzgāž vainu par tiesu varas problēmām. ZZS un nacionālajai apvienībai der ielāgot, ar ko darīšana, un kas paredzams tālākajā draudzībā ar „Vienotību”.

„Vienotībai” arī vēl derēja apsvērt, vai tas, ko tā pašlaik dara, patiesi ir tas, ko tā vēlas darīt. Ja tik liels partijas dižvīrs – pats finanšu ministrs – paziņo, ka pasākums ir bezcerīgs un sasmirdis jau pirms sākuma... varbūt tad nemaz nevajadzēja sākt? Varbūt „Vienotībai” vajadzēja palikt malā, lai valdību veido citas partijas, kuras nav noskaņojušās stagnēt?