Latvijas iekšpolitiskā cīņa noris nevis starp labējām un kreisām partijām kā daudzviet Rietumeiropā, bet robežšķirtne jāmeklē starp racionāli, loģiski domājošiem politiķiem un populistiskiem maniakiem, kas bezkaunīgi blefo, sola, liekuļo un vienlaikus uzdodas par visgodīgākajiem, demokrātiskākajiem, tautiskākajiem. Šā tipa politiķu galvenais ierocis ir ideoloģiskas pasakas par lietu kārtību valstī un pasaulē, un obligāts šajās pasakās ir ienaidnieks. Bez ienaidnieka nevar nekādi.
Ar lielām bažām jāvēro, kā tad šo atlikušo gadu grasās pavadīt «tiesiskuma un reformu» koalīcija jeb Vienotība, Reformu partija un Nacionālā apvienība.
Nekas labs diemžēl nav sagaidāms, jo no koalīcijas pa visām vīlēm spiežas ārā dunči, ko partijas krustu šķērsu sadūrušas cita citai mugurā. Apkopēja no Ministru kabineta sēžu zāles katru otrdienu slaucīs liekšķerē izsistus zobus un izrautu matu kušķus – pārnestā nozīmē, protams.
Tajā pašā laikā partiju trijotne tomēr centīsies dejot tā, lai neielaistu savā aplī ZZS. Tiesa gan, arī ZZS īpaši nealkst tagad mesties iekšā pasākumā, kas jau acīm redzami ir sācis satrunēt. Šādos apstākļos droši vien ne reizi vien piedzīvosim rēgaini paradoksālus skatus, ka opozīcijas partijas ir valdības vadītājam lojālākas nekā kāds no koalīcijas partneriem – līdzīgi, kā jau tas bija ar budžeta nodošanu komisijām, ko atbalstīja ZZS, bet NA plivināja savus ultimātus un neatbalstīja.
Iepriekšējo vēlēšanu tēma, ko Valdim Zatleram un Vienotībai izdevās uzmuldēt augstāk par citām, bija «ļaunie oligarhi». Tagad ar «oligarhiem» publiku vairs nenobiedēsi. Taču kaut kādu ienaidnieku vajadzēs. Labi, pastāv nerimtīgs naids starp NA, Vienotību un RP, taču kā vēlēšanu tēma tas neder. Vajag kādu episku, lielu un ilgspēlējošu naidnieku, ar kuru varonim cīnīties Daugavas krasta klints galā un krist kopā ar to tumšajos ūdeņos. NA dzīve ir vienkārša, un atbilde jau sen zināma – krievi nāk, Saskaņas centrs ir sliktie. Ne velti NA ir leopoldiski aicinājusi labās labējās un latviskās partijas taisīt vienotu antisaskaņisku sarakstu.
Reformu partijai nav par ko piepūlēt galvu – tai nav cerību pārvarēt 5% barjeru, un ir pilnīgi vienalga, ko tā pasludinās par savu nākamo ienaidnieku.
Visgrūtāk ir Vienotībai. Pirms pašvaldību vēlēšanām tā sagadījās, ka Rīgā Vienotība ar elkoņiem centās aizlīst priekšā NA un ieņemt pirmo vietu rindā uz vislielākās nacionālistes lomu. It kā varētu atkārtot šo pašu scenāriju arī Saeimas vēlēšanās – brukt virsū Nilam Ušakovam un mērcēt viņa degunu ielu bedrēs, taču šāds piegājiens, kā jau zinām, pietiekamu rezultātu nedeva. Turklāt starplaikā NA jau ir atguvusi monopolu uz vienīgās īsteni mugurkaulainās partijas nosaukumu, izdomājot ultimātu par termiņuzturēšanās atļaujām.
Vēl viena lieta, kas tā īsti neļauj Vienotībai kopēt NA un pasludināt, ka uz mūžu mūžiem tai nebūs nekas kopīgs ar Saskaņu, ir neprognozējamā situācija pēc 12. Saeimas vēlēšanām. Ej nu zini, varbūt nepastāv nekādu citu variantu, kā tomēr pirmo reizi aicināt Saskaņu valdībā. Un ko tad? Ja Vienotība būs asiņaini cirtusi Saskaņu, var iznākt problēmas ar sadarbību, var iznākt arī tā, ka pati paliek aiz borta. To gan Vienotība neplāno, to negrib vis.
Acīmredzot Vienotība meklēs kādu citādu veidu, lai iekļautos stāstā par «latvisko partiju cīņu pret Saskaņu», taču šoreiz tas tiks darīts viltīgāk. Lai uzsvērtu savu intelektuālo pārākumu pār NA «dzīvniecisko un zemo nacionālismu», Vienotība spēlēs milzu viedumu, konstruēs tādus teikumus, kuru jēgu elektorāts nesapratīs, taču ticēs, ka tajos ir tālredzīgums, vīzija, ilgtspēja un drošumspēja. Pirmais asniņš šajā laukā jau ir saredzams – Egils Levits ar savu Satversmes preambulu, uz ko Vienotība noteikti visādi reaģēs, diskutēs un apvingros. Ak, vai! Tātad atkal, jau kuro reizi tiks vērta vaļā Satversme, tiks sakāpināta vāvuļošana par tēmām, kas cilvēka ikdienas dzīvi nekādi neskar. Nacionālā tēma tad vairākām partijām varēs būt vīģes lapa, aiz kuras slēpt savu kaunu – mazspēju, ideju trūkumu tautsaimniecībā, sociālo jautājumu nerisināšanu.