Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir apturējusi kibernoziegumos apsūdzētā Denisa Čalovska izdošanu ASV. Tas ir skumji, ka advokātiem jāvēršas pēc palīdzības Eiropā, jo Latvija savus pilsoņus neaizstāv. Nolemjot, ka Čalovskis ir izdodams ASV, Latvijas valdība ir smagi devalvējusi Latvijas Republikas pilsoņa pases vērtību.
Būt valsts pilsonim klasiski nozīmē, ka cilvēks uzticas savai valstij, domā, ka, lai kur viņš neatrastos, kādā ķibelē neiekultos citā valstī, okeāna vidū vai Antarktīdā, valsts viņu neaizmirsīs, nenodos, rūpēsies. Ar Čalovska izdošanu jeb nodošanu valdība sūta pilsoņiem vēstījumu, ka Latvijas valsts viņus neaizstāv un tai ir vienaldzīgs viņu liktenis. Nav pat runa par atrašanos kaut kur citur – pat atrodoties tepat Latvijā, Latvijas pilsonis nevar uzticēties savai valdībai – sēž viņš savā dzīvoklī un jebkurā mirklī var tikt pakļauts ārzemju specdienestu vienības uzbrukumam ar dūmu granātām un aizvests pāri okeānam. Čalovskis nekad Amerikā nav bijis, taču tagad viņam būs jāstājas Amerikas tiesu sistēmas un Amerikas likuma priekšā. Viņš nav zinājis un viņam nebija jāzina, kas viņam draud saskaņā ar ASV likumiem, taču viņš tiks pēc šiem likumiem tiesāts un sodīts. Tas ir absurds un kauns – it kā Latvijā nebūtu savu likumu, tiesas, prokuroru un cietuma.
Diskusijas sociālajos tīklos rāda, ka daļa sabiedrības ir tendēta uz Čalovska izdošanas lietu skatīties, spriežot, vai viņš vainīgs, vai nevainīgs, pārmet, ka no Čalovska tiekot taisīts varonis. Taču neviens no Čalovska varoni netaisa. No Imantas puiša nesanāk arī Snoudens vai Asanžs, drīzāk viņš ir antivaronis, iespējams, ka ir vainīgs un var būt, ka melo, ka neko nezina un nesaprot, ko ir darījis. Par vainu vai nevainīgumu jārunā tiesai, kad tā ir uzklausījusi apsūdzības un aizstāvības argumentus. Pašlaik runa ir par to, vai Latvijas valdībai interesē, kas notiek ar tās pilsoņiem, un mesidžs ir tāds, ka neinteresē.
Viltīgais lācītis, premjers Valdis Dombrovskis atkal ir savā elementā. Līdzīgi, kā savulaik sakramentālo mantru par to, ka «Finanšu ministrija ir izstrādājusi vidēja termiņa fiskālās konsolidācijas plānu», viņš tagad desmitiem reižu atkārto, ka Čalovska izdošanas problēma esot tiesiska (nevis politiska), ka Ģenerālprokuratūra, Augstākā tiesa un Satversmes tiesa esot lēmušas un valdībai jārīkojas saskaņā ar likumiem un Latvijas – ASV līgumu par pilsoņu izdošanu. Dombrovskim šķiet, ka ar šādu atrunāšanos pietiek, lai mazgātu rokas nevainībā. Sak, prasiet prokuroram un tiesnešiem, es jau neko. Bet tad kāpēc vispār valdība tur kaut ko skatīja?
Čalovska izdošanas jautājums nav tiesisks, kā to mēģina iztēlot premjers, tas ir politisks jautājums – tas ir jautājums par valdības attieksmi pret saviem pilsoņiem. Turklāt melīgi ir bāzt vienā maisā Ģenerālprokuratūru, tiesnešus un Satversmes tiesu. Satversmes tiesa, piemēram, lēma nevis par Čalovski, bet nepieņēma izskatīšanai lietu par Latvijas – ASV līguma atbilstību Satversmei. Prokurori un tiesneši nav apveltīti ar likumdošanas tiesībām – ja likumi ir defektīvi, viņiem tie šā vai tā jāpilda un pie tiem jāturas; valdībai bija iespēja skatīties uz problēmu plašāk un pēc būtības, taču premjers visu atbildību veļ no savas galvas uz prokuroriem un tiesnešiem.
Partija Vienotība jau sen ir pazīstama kā iztapone ārzemju padomdevējiem, tāpēc nebija pārsteigums disciplinētais Vienotības ministru balsojums apmierināt amerikāņu tieksmes un vēlmes, taču bija pārsteigums tas, ka šīs partijas aizsardzības ministrs Artis Pabriks iepriekš izteicās pret izdošanu. Tomēr Pabriks otrdien kārtējo reizi demonstrēja savu patieso hameleona dabu – aizbildinoties, ka ir atvaļinājumā, balsošanā par Čalovska lietu nepiedalījās, bet pievakarē tomēr atlīda uz valdības māju un piedalījās ministru seminārā. Gļēvulis. Skaidrs, ka viņam starplaikā ārzemju priekšniecība bija nolasījusi politinformāciju un piekodinājusi, ka pret Čalovska izdošanu viņš balsot nedrīkst. Jābalso par vai vismaz nav jābalso. Tāda Pabrika tirināšanās izskatās komiski.
Visu cieņu ārlietu ministram Edgaram Rinkevičam, kurš pats balsoja pret un bija pārliecinājis tāpat balsot arī pārējos Reformu partijas ministrus. Diemžēl Reformu partija savā līdzšinējā darbībā ir demonstrējusi valstij kaitīgu darbību, nekompetenci un muļķību. Čalovska neizdošana tad varēja būt vismaz vienīgais labais darbs, ko šī partija varēja paveikt savā pastāvēšanas laikā un kaut mazliet reabilitēt sevi, taču neizdevās – balsojumā palika mazākumā. Tomēr apsveicami, ka vismaz mēģināja. Tiesa gan, šis reveranss cilvēku virzienā tai diezin vai ko daudz līdzēs, lai atkoptos – reitings nezin vai strauji augs. Par vēlu mīlēts.
Nacionālā apvienība sēž atbildīgos posteņos pie visaugstā varas galda un tēlo solīdus politiķus, taču Čalovska jautājumā pārteidzoši atsedzas viņu vieplis. Nevis kāds garāmgājējs, bet partijas valdes loceklis Jānis Iesalnieks sociālajā tīklā Twitter neizmantoja brīnišķo iespēju paklusēt un izpļāpāja, kāda gaisotne un attieksme pret Čalovski valda partijas kuluāros – «noziegušies urlēni» jāizdod. Proti, nevis kādi juridiski argumenti, bet Čalovska tautība bija arguments tam, kāpēc Nacionālās apvienības ministri balsoja par viņa izdošanu. Čalovskis gan nav gluži tīrs krievs, bet daļēji poļu izcelsmes un ļoti labi runā latviski, taču tas nacionāļiem vienalga – tik un tā «urlēns».