Latvija ir demokrātiska valsts ar parlamentāru iekārtu, brīvu presi un liberālu tirgus ekonomiku. Šādai iekārtai ir savi trūkumi un savi labumi, bet no labumiem lielākais ir tas, ka Latvijas cilvēki ir neierobežoti savā politiskajā izvēlē – neviens viņus nevar piespiest balsot par to un to, domāt tā un tā.
Protams, ir ļaudis, kuru profesija ir ražot mediju saturu, cenšoties manipulēt ar prātiem, lietojot dažāda veida informāciju un leksiku, iestāstīt, ka slikts ir labs, balts ir melns un tādā garā. Šajā sviedrainajā darbā mēdz atgadīties visādi – reizēm izdodas, citreiz elektorāts uz āķiem neuzķeras. Reizi pa četriem gadiem parlamenta un pašvaldību vēlēšanās šie ļaudis iet novākt ražu – te top redzams, kuras no vārdu virtenēm ir nostrādājušas, kuras ne.
Jau gadu desmitu, pat vairāk, daudzi jo daudzi profesionāļi neatlaidīgā cītībā strādā praktiski pie vienas tēmas – dēmonizēt, diskreditēt Ventspils mēra Aivara Lemberga tēlu, radīt viņam tādu reputāciju, lai mātes vakaros ar viņa vārdu varētu biedēt bērnus. Tas arī ir dabiski, jo Lembergs gan ir, gan potenciāli var būt vēl lielāks konkurents jebkuram politiskajam spēkam un jebkuram ekonomisku korporatīvu interešu grupējumam, kam sagribas rullēt. Tas tāpēc, ka Lembergs ir spilgta personība ar patstāvīgiem uzskatiem, ar idejām. Tad nu Lembergam tiek piedēvēta gan milzu ietekme, gan ietekmes trūkums (atkarībā no vajadzības), Lembergam piekarināta oligarha birka, par Lembergu sarakstīts milzonīgs daudzums negatīvi krāsotu avīžrakstu, Lembergu nosodošā garā izteikušies visi konkurējošie politiķi. Pildot politisko pasūtījumu, tiesībsargājošās iestādes gadu gadiem ir centušās sameklēt kādu pamatu Lemberga kriminālvajāšanai, bet, kad meklējumi izrādījās nesekmīgi, tika sakonstruētas vairākas krimināllietas, no kurām grinbergu lieta, Lemberga labā spiegojušo policistu lieta jau noslēgusies ar pilnīgu Lemberga attaisnošanu. Protams, ir arī milzīgais makulatūras blāķis, kas tiesā vēl nav izskatīts, kur virkne Ventspils mēram naidīgu uzņēmēju stāsta savas dēkas un apgalvo, ka ap 1993. gadu Lembergs no viņiem izspiedis akcijas. Šī pagaidām nenoslēgtā lieta tad ir tā, kas ļauj teikt: Lembergs – smagos finanšu noziegumos apsūdzētais, un žvadzināt šo apzīmējumu katrā teikuma sākumā un beigās. Tie paši, kas Lembergam sagādājuši šo krimināllietu, tūlīt jau steidz apgalvot arī, ka Lembergam kaut kas nav kārtībā ar viņa reputāciju – reputācija esot slikta.
Par lielām skumjām apgalvotājiem, cilvēka reputācija ne vienmēr ir tā vienkārši paņemama un sabojājama ar baumām un meliem vien.
Viena no asarainākajām un skumjākajām atziņām tad reputācijas bojātāju aprindās ir: sabiedrība ir vienaldzīga pret politiķu reputācijām! Ak vai, cik žēl – viss darbs vējā, nesanāk un nesanāk Lembergu pataisīt par politisku līķi. Nevis kaut kā pa vidam un pustoņos, bet pārliecinoši socioloģiskās aptaujas rāda, ka Lembergs ir sabiedrības uzticības līderis, tieši viņš ir tas, kuram lielākā daļa ļaužu uzticētu vadīt valsti vai pat bez bažām iedotu paglabāt uz laiciņu sava dzīvokļa atslēgas. Nelīdz arī tādi krīzes laikam uz ļaužu nabadzību un bezizeju spēlētie apgalvojumi, ka Lemberga ģimene esot bagātākā valstī. Protams, šāda zobu aplaušana vieš paniku profesionālajos dēmonizētājos – darbs nesokas, materiāls vējā.
Kāda politiska spēka angažēts vai neangažēts, kam arī nav lielas nozīmes, politologs Ījabs pauž atziņu, ka Lemberga izraudzīšanās par premjera amata kandidātu liecinot par zemiem tiesiskās apziņas standartiem ne tikai politiķu vidū, bet arī sabiedrībā. Ījabs nenoliedz, ka Lembergs ir starp populārākajām politiskajām figūrām valstī, tomēr, neraugoties uz viņa daudzajiem talantiem, par šo faktu pret viņu celto apsūdzību kontekstā esot jāaizdomājas ikvienam Latvijas pilsonim, kas ieinteresēts demokrātiskās iekārtas uzturēšanā valstī.
Bet tad jau jauki. Tik tiešām, ja ne ikviens, tad ļoti liela daļa par to jau ir aizdomājusies... Un tieši tāpēc Lembergs ir viens no populārākajiem.
Un ar tiesiskās apziņas standartiem arī vismaz pagaidām nav tik drūmi, kā dažbrīd kādam varētu šķist. Atbalsts Lembergam tieši to arī nozīmē, ka vismaz lielai daļai sabiedrības šie standarti apziņā joprojām ir diezgan augsti – šī sabiedrības daļa nav tik naiva, lai tās acīs kāda politiķa reputāciju varētu sagraut ar konkurentu sarūpētām apsūdzībām, šī sabiedrības daļa ir arī ielāgojusi vienkāršo, kopš antīkiem laikiem zināmo patiesību, ka neviens nav nosaucams par vainīgu kādos noziegumos, kamēr tiesa to nav nosaukusi. Šī sabiedrības daļa ir visai skeptiska pret nostāstiem, ka Lembergs tiešām varētu būt spiedis tādus nabadziņus kā Gulbis vai Kokalis, tāpēc daudz labprātāk valdības priekšgalā redzētu Lembergu, nevis kādus godīgumu, tiesiskumu, profesionalitāti tikai vārdos vien pa muti viļājošus repšes, dombrovskus, kristovskus. Lembergā sabiedrība redz cilvēku ar organizatora talantu, ar saimniecisku domāšanu, kāda tik ļoti būtu nepieciešama laikā, kad valstij jārāpjas ārā no krīzes.
Politologi gluži lieki satraucas – sabiedrība nemaz tik vienaldzīga nav, kā viņiem šķiet.