Korupcijas novēršanas un apkarošanas biroja (KNAB) priekšnieka Normunda Vilnīša un viņa apakšnieku domstarpībām sen vairs nebūtu bijis jābūt problēmai, ja vien politiskā vide nebūtu ļengana, iebiedējama un manipulējama.
Normālos, loģiskos apstākļos Vilnīša dumpīgajiem vietniekiem būtu jāaiziet un priekšniekam būtu ļauts īstenot viņa iecerētās biroja struktūras pārveides. Neba nu KNAB ir vienīgā iestāde pasaulē, kur apakšniekiem nepatīk priekšnieks; neba tāpēc tiek nomainīts priekšnieks. Līdzīga situācija savulaik bija tiesībsarga birojā – Apsītis vai nu veselības problēmu dēļ, vai kaut kā tā – vienubrīd bija izlaidis no rokām iestādes vadības grožus. Taču tad parlaments skaidri norādīja, ka ir iecēlis Apsīti amatā un negrasās viņu noņemt. Un dumpošanās norima. Tiesībsargam paveicās tāpēc, ka viņa krēsla lieta nešķita īpaši svarīga nevienam politiskajam strāvojumam; kaut kā nebija nevienam vēlēšanās pārmēru iecepties pret Apsīti.
Pavisam cita lieta ir KNAB priekšnieka amats. Kontrolēt KNAB – tā ir milzīga vara, par to ir vērts pacīnīties. Tas, kam pieder KNAB, savus konkurentus viegli var pataisīt par pēdējiem neliešiem, bet pats var darīt korupcijas druvā, ko vien grib, jo zina, ka paklausīgs KNAB visu veidu Rēzeknes burtnīciņas piesegs un padarīs par nekad nebijušām.
Kamēr KNAB priekšnieks skaitījās Aleksejs Loskutovs, KNAB reālā vadītāja bija viņa vietniece Juta Strīķe – persona, kurai pieder patiesais vienotīgo lietussardznieku atbalsta mandāts. Būt Strīķei – tas bija tik jauki. KNAB rīcībā taču palaikam nāca gan reāli fakti par īstu korupciju, gan no politisko spēļu tirgus paviljoniem nākušas baumas.
Kombinējot īstos faktus ar politisko pasūtījumu, ir taču tik viegli pildīt pēdējo. Juridiski neapkaltā sabiedrība, elektorāts, otro no pirmā nevar atšķirt.
Taču atgadījās kļūme: gaismā nākušo faktu dēļ par naudas zagšanu no seifiem neizdevās nosargāt Loskutovu amatā. Bija jāmeklē cits priekšnieks. Par šo citu priekšnieku izrādījās Normunds Vilnītis, kurš uzvarēja sīvā konkursā un kuru Saeima iecēla amatā.
Vilnītis acīmredzot nebūs bijis mierā ar to, ka viņa misija ir strādāt par Loskutovu, kurš pats neko nedara un ļauj rīkoties Strīķei. Tā kā Vilnītis grib pats vadīt, nekāda sadarbība ar apakšniekiem nav iespējama. Ir tikai – vai nu Vilnītis, vai Strīķe. Skandalēšanās un apakšnieku dumpošanās būtu pret jebkuru Saeimas ieceltu KNAB vadītāju, neatkarīgi no tā, vai viņa uzvārds ir Vilnītis vai kāds cits. Jebkuru mēģinātu nospiest kā blakti. Vadītājam būt par KNAB vadītāju būtu iespējams vienīgi tad, ja viņš nemēģinātu kļūt par faktisko vadītāju.
Tā kā premjers Valdis Dombrovskis nāk no Vienotības, pašlaik ir izdarīts viss, lai jau tāpat gana hronisko KNAB kašķi ielaistu vēl dziļāk. KNAB struktūras reformu vērtēšanai izveidotā starpinstitucionālā komisija jau vienreiz reformas izvērtēja un atzina par likumam atbilstīgām un konceptuāli atbalstāmām, taču tas nav liedzis premjeram likt komisijai vērtēt vēlreiz. Skaidrs, ka reformu vērtēšana ir tikai iegansts Vilnīša čakarēšanai. Biroja struktūrai tā kā vajadzētu būt KNAB vadītāja kompetencei un atbildībai.
Un vēl ir 13, pēc tam jau 70, bet beigās teju vai 79 (!) KNAB darbinieku sūdzības par Vilnīša it kā sastrādātajiem prettiesiskajiem nedarbiem. Pieņemot, ka Vilnītis šos grēka briesmu darbus ir darījis ar intensitāti viens prettiesisks darbs vienā dienā, tad gada laikā vairāk nekā divus mēnešus viņš ir veltījis tikai tam vien, lai nekrietni prettiesiski izdarītos. Skaitlis 13 vēl šķita kaut cik reālistisks – nu var darbiniekiem šķist, ka nemīlamais priekšnieks 13 reižu kaut ko darījis nepareizi. Taču vairāk nekā 70 – tā jau ir klaja ņirgāšanās. Tagad jau ir skaidrs, ka Vilnīša tēla demonizācijas kampaņā nebūs robežu viņa prettiesisko darbību skaitam – neviena komisija pasaulē nespēs pagūt izvērtēt, vai KNAB priekšnieks kaut ko likumam neatbilstīgu tiešām ir darījis vai nav – jo, kad būs izvērtētas iepriekšējās 70 sūdzības, gatavas būs jau nākamās 700. Pēc tam vēl 7000 un, ja vajag, tad vēl 70 000. Līdztekus šīm sūdzībām pilnā sparā turpināsies Vilnīša apķēzīšana presē, radio, televīzijā un internetā. Angažētie politologi un nevalstiski ārvalstiskās delnas un providusi jau vērtē Vilnīti aizgūtnēm. Vēl būs sašutušu inteliģentu vēstules un ļaužu masu aicināšana pie Saeimas ķērkt pret Vilnīti. Pēc tam no Vilnīša rokas pat suns desu neņems.
"Tā būs ar katru, kas stāsies mums ceļā!" – tas ir tas, ko grib pateikt lietussardzīgie lakatiņisti, kas pašlaik kontrolē apmēram trešdaļu parlamenta.
"Pietiks vienreiz ālēties un muļķot tautu!" varētu atbildēt pārējā, nelakatiņiski nesorosiskā Saeima. Taču – vai pateiks? Jo kuram gan gribas nokļūt Vilnīša vietā?