Nav naudas. Naudas nav. Kā valdībai tikt pie naudas, ja nepietiek ar starptautisko aizdevumu, izdevumu cirpšanu un nodokļu iekasēšanu?
Vēl var privatizēt atlikušos valsts uzņēmumus un pārdot latvju zemes zaļo zeltu – mežu. Tas nekas, ka tā būtu olu dējējas vistiņas nokaušana un pārdošana gaļā, turklāt par ne visai augstu cenu, toties Latvijas politiskā elite varbūt dzirdētu jūsmīgus Briseles elites aplausus: kādi jūs gudri, cik pareizi rīkojaties! Latvija varbūt pat tiktu slavēta kā paraugvalsts, kuru par panākumiem kapitālistiskā darba frontē tad varētu svinīgi uzņemt eirozonā.
Šis burvīgais stāsts ir nākotnes jautājums, taču pagaidām vēl ir 2010. gada jūlijs – tātad tagadne. Bet tagadnē ir tāda nepatīkama problēma, ka vēl nav bijis šā gada 2. oktobris, un tikai tagad tikai tā pa īstam sāk iešūpoties priekšvēlēšanu kampaņa. Šādā laiktelpas posmā nav pieņemts atklāti runāt par skaudro. Kampaņas laikā politiķi, cik vien iespējams, cenšas pārvirzīt tiem pievērstos ļaužu skatienus uz mītu pasauli, kurā savā starpā cīnās gaismas un tumsas spēki, prokrieviskie šausmoņi un labie, kuri Latviju vedīšot uz Eiropas vērtībām.
Pasaku pasaulē jautājums par iespējamo valsts uzņēmumu privatizāciju nekādi neiederas, tas ir tik nepatīkams, pilnīgi nelaikā un nevietā. Ja vēl būtu jau bijusi izvērsta pienācīga sabiedrisko smadzeņu ieregulēšanas kampaņa, kuras laikā būtu iegalvots publikai, ka valsts uzņēmums – tas ir slikti. Tad vēl neko. Taču pagaidām šī kampaņa ir tikai sākumstadijā – ir arestēti tikai Latvenergo vadītāji. Bet vēl taču uz brīvām kājām staigā Latvijas dzelzceļa, Lattelecom priekšnieki, vēl nav tautai pastāstīts, ka pa mežiem staigā kaitīgi jenotsuņi un slimas lapsas, tāpēc mežus derētu cirst nost.
Premjeram Valdim Dombrovskim līdz šim tik lieliski sekmējās airēt neērto privatizācijas jautājumu projām ar vairākiem īpaši kategoriskiem paziņojumiem, ka viņš noraida "jebkādas plašsaziņas līdzekļos izskanējušās spekulācijas" par iespējamu valsts uzņēmumu privatizāciju.
Dombrovskis it kā kategoriski noraidīja, bet tas, ko viņš noraidīja, nebija gluži tas, par ko satraucas spekulējošie mediji. Neviens jau Dombrovski neturēja aizdomās, ka kāda privatizācija varētu notikt rīt ap pusdienlaiku. Tāpat nebija runas, ka valdība tagad varētu iniciēt kādus privatizēšanas likumus. Grūti atcerēties, kad vēl kāda amatpersona būtu tik prasmīgi runājusi par zivīm, neatbildot uz jautājumu par cepurēm.
Dzirdot Dombrovski, pat slimam ezim bija jātop pārliecinātam, ka valsts uzņēmumiem un mežiem nekāda privatizācija nedraud, ka "spekulējuši" tikai atsevišķi plašsaziņas līdzekļi, ka valdība nav devusi šādus solījumus starptautiskajiem aizdevējiem, nav aktualizējusi šo lietu savā darba kārtībā utt.
Un te piepeši tāda neparedzēta kļūme! Vajadzēja taču šajās dienās atvērt muti Eiropas Savienības ekonomikas un monetāro lietu komisāram Olli Ilmari Rēnam, kurš pilnībā sapurgāja visu Dombrovska sūri grūti sastrādāto. Komisārs, kuru acīmredzot pārāk nesatrauc Latvijas iekšpolitiskā priekšvēlēšanu situācija, vaļsirdīgi atklāja, ka Latvijas valdībai līdz septembra beigām ir jāsastāda saraksts ar valstij piederošajiem uzņēmumiem un jāsniedz informācija par to peļņu, meitasuzņēmumiem, dividenžu izmaksu, nodarbinātību un tarifiem. Ņemot vērā visus šos nosacījumus, valdībai jāsagatavo saraksts ar iespējamu šo uzņēmumu pārveidošanu par valsts aģentūrām vai privatizāciju. "Šī ir saprašanās memoranda nostāja, un mēs ceram, ka Latvijas amatpersonas nākotnē strādās šajā virzienā," piebilda komisārs.
Vārdkopa "par valsts aģentūrām vai privatizāciju" nozīmē, ka vismaz saskaņā ar pašreizējiem likumiem tādas iestādes, kas kaut ko ražo un pārdod, nekādi nevar tikt pārveidotas par aģentūrām. Jo aģentūras tiek veidotas, lai nodrošinātu valsts vai pašvaldību funkcijas. Tātad, piemēram, Latvenergo nav cerību paglābties no privatizācijas, kļūstot, piemēram, par valsts aģentūru Latvenergo.
Privatizācija ir politikas jautājums. Var būt tāda nostāja, ka viss jāprivatizē. Cita partija tad var teikt, ka nav nekas jāprivatizē vai ka tas un tas – ir, bet tas – nav jāprivatizē. Nelaime tikai, ka ideja par to, ka viss jāprivatizē, var izrādīties ļoti nepopulāra, bet nepopulārus lēmumus, kā zinām, parasti pieņem pēc vēlēšanām vai pat nākamajā dienā pēc tām. Tāpēc premjers fleitē un pārmet plašsaziņas līdzekļiem spekulācijas par iespējamo valsts uzņēmumu privatizāciju, bet viņa valdība pa to laiku čabina slepeno memorandu papīrus un pa kluso apprāto, ko ar šiem valsts uzņēmumiem iesākt.