Zvērināts advokāts un rakstnieks Andris Grūtups šodien laiž klajā savu jauno vēsturiski dokumentālā žanrā ieturēto, apgāda Atēna izdoto grāmatu Maniaks par vienu no skandalozākajām lietām Latvijas tiesu procesu vēsturē – apsūdzību Staņislavam Rogaļovam seksuālos noziegumos un sērijveida slepkavībās. Katra A. Grūtupa grāmata ir bijusi pamats asām diskusijām sabiedrībā, un paredzams, ka arī šī nebūs izņēmums.
"Šī ir lieta, kas parāda tās laika represīvās sistēmas vājumu un spēku. Grāmata aptver notikumus no 1979. līdz 1984. gadam. Slepkava un laupītājs S. Rogaļovs vienlaikus bija arī Iekšlietu ministrijas Kriminālizmeklēšanas pārvaldes slepenais līdzstrādnieks. Milicijas aģents un provokators. Visi viņa noziegumi cieši savijas ar ar slepenā ziņotāja un aģenta lomu, tie ir saistīti ar viņa seksuālajām tieksmēm un dziņām. Par viņa gara spējām lēma psihiatri un psihologi. S. Rogaļovu atzina par pieskaitāmu un veselu. Nav mans uzdevums apstrīdēt šo domu, netaisos lemt arī ekspertu vietā, taču savu viedokli esmu centies izklāstīt netieši un pastarpināti," grāmatas ievadā saka autors.
Miliči izsit atzīšanos no nevainīgiem
S. Rogaļovs bija veicis vismaz desmit slepkavības un tikpat daudz nonāvēšanas mēģinājumu un izvarošanu, izceļoties ar īpašu cietsirdību. Lai arī tolaik informācija tika stipri cenzēta, bija laika periods, kad par viņa eksistenci zināja visa Latvija, – ļaudis baidījās, uzmanījās, šausminājās, ar aizdomām vēroja pretimnācējus un cieši slēdza savu namu durvis. Reālie notikumi strauji apauga ar baumām un urbānām leģendām.
Kad S. Rogaļovs tika notverts un pratināts, viņš cita starpā pastāstīja, ka veicis noziegumu, par kuru jau notiesāti trīs jauni vīrieši, turklāt vienam no viņiem – Zigurdam Dreimanim – piespriests nāves sods. Notiesātie bija atzinušies svešā noziegumā tāpēc, ka Stučkas (tagad Aizkraukle) milicijas darbinieki bija viņus spīdzinājuši. Arī prokuratūra un tiesa bija savu darbu veikusi pavirši.
Toreizējā LPSR prokuratūras izmeklēšanas daļas priekšniece Rita Aksenoka, kurai pieder lieli nopelni S. Rogaļova noziegumu atmaskošanā, kā vienu no A. Grūtupa grāmatas galvenajām vērtībām saskata to, ka no šā darba ir daudz ko mācīties arī mūsdienu represīvo iestāžu un tiesu sistēmas darbiniekiem. "Ne tik milzīgas, ne ar tik smagām sekām, taču kļūdas lietu izmeklēšanā un iztiesāšana atgadās arī mūsdienās – tāpat šad tad mēdz tikt celtas apsūdzības nevainīgiem cilvēkiem, tāpat cilvēki mēdz tikt notiesāti, bet pēc tam attaisnoti," Neatkarīgajai saka R. Aksenoka.
Viņa ir pārliecināta, ka S. Rogaļova notveršana būtu bijusi ātrāka un virkne noziegumu nenotiktu, ja viņš nebūtu bijis milicijas aģents. Šis apstāklis traucējis S. Rogaļova savlaicīgu notveršanu.
Nepietiekami audzinātais milicijas kontingents
Toreizējais LPSR Kriminālmeklēšanas pārvaldes priekšnieks Aloizs Vaznis vedina domāt, ka grāmata Maniaks tās autoram var radīt vairāk nepatikšanu nekā viņa līdzšinējā daiļrade vēsturiski dokumentālajā žanrā. "Ja par notikumiem izmeklētājs raksta protokolā, tad, protams, jāapraksta sīkas nianses. Taču cita lieta, ja tas tiek aprakstīts grāmatā," spriež A. Vaznis. Proti, A. Vaznis šaubās, vai no A. Grūtupa puses ir bijis korekti detalizēti aprakstīt seksuālās vardarbības ainas, turklāt konkrēti minot cietušo īstos vārdus un noziegumu pastrādāšanas vietas. "Rodas iespaids, ka autors tīksminās par šīm ainām. Domāju, ka tas nav pieņemams ne no cietušo viedokļa, ne no lasītāju viedokļa, – tas nav ētiski," saka A. Vaznis.
Pēc A. Važņa domām, grāmata galvenajos vilcienos diezgan patiesīgi ataino notikumus, kas bija saistīti ar S. Rogaļova noziegumiem, viņa tvarstīšanu un tiesāšanu, tomēr esot nianses, kas īsti neatbilst patiesībai. Piemēram, pirmajā dienā svaigi notverto S. Rogaļovu A. Vaznis pratinājis viens pats, un nedz iekšlietu ministrs, nedz kāds cits neesot bijis klāt.
A. Vaznis noliedz, ka S. Rogaļovs būtu bijis viņa aģents. "Līdz tam, kad S. Rogaļovs nonāca manā kabinetā kā aizdomās turamais par sērijveida slepkavībām, man ar viņu nebija bijuši nekādi nedz personiski, nedz virtuāli kontakti," saka A. Vaznis.
"Tieši tajā laikā, kad risinājās notikumi ar sievietes slepkavību Aizkrauklē (Z. Dreimaņa gadījums), es biju atvaļinājumā. Kad atgriezos, man ziņoja, ka noziegums atklāts. Tā kā manās funkcijās, pirmkārt, ietilpa organizēt neatklāto noziegumu atklāšanu, un tādu bija daudz, es ķēros klāt neatklātajiem noziegumiem, bet šim – it kā atklātajam – īpašu vērību neveltīju un neko daudz par to nezināju.
Pēc tam sākās skaidrošanās, kurš par ko vainīgs. Man izteica rājienu, kuram gan vēlāk pārkvalificēja motivāciju – beigās saņēmu rājienu, ka neesmu pietiekami audzinājis personālsastāvu. Tur man arī nebija ko iebilst," atceras A. Vaznis.
Grāmatā Maniaks uzsvērts arī, ka A. Vaznis ar S. Rogaļovu runājis ar cieņu. Uz to A. Vaznis paskaidroja, ka viņa stilā vienmēr ir bijis censties runāt ar cieņu – arī ar slepkavām un izvarotājiem, jo tādā veidā iespējams nodibināt labāku kontaktu un uzzināt to, ko nebūtu iespējams uzzināt brutālā, uzbrūkošā veidā.
Grāmata tiem, kas no vēstures grib mācīties
Maniaka autors A. Grūtups, skaidrojot, kāpēc rakstījis grāmatu par S. Rogaļovu, sacīja: "Domāju, ka nozīmīgas krimināllietas ir Latvijas vēstures sastāvdaļa. Ļaudis lasa par vēsturi tāpēc, lai paši varētu saprast, kas ar viņiem notiek un notiks. Diemžēl no vēstures reti kad kāds mācās. Un tomēr ir cilvēki, kas mācās. Tāpēc arī ir vērts rakstīt. Pārējiem grāmata būs vienkārši interesanta lasāmviela. Bet arī tas nav slikti, jo labāk ir zināt vēsturi nekā nezināt.
Skaidrs, ka S. Rogaļova lieta bija viena no lielākajām kļūdām operatīvās darbības vēsturē, taču nevienam no tajā pieminētajiem nevajadzētu justies aizskartam. Es nenostājos neviena pusē, nerakstu, lai ar kādu kārtotu rēķinus. Tādi tipi – zvēri cilvēku izskatā parādās ik pa laikam, un sabiedrībai ir jābūt gatavai šādiem gadījumiem."
Autors pauž uzskatu, ka dokumentālais žanrs neļauj vienus personāžus saukt īstajos vārdos, bet citus apzīmēt ar kādiem iniciāļiem vai izdomātiem vārdiem. Tas, ka noziegumu ainas aprakstītas detalizēti, bijis tādēļ, lai darbā radītu pēc iespējas lielāku ticamību. "Ceru, ka labums no zināšanām ir labāks nekā ļaunums no manas atklātās valodas. Man nav citu motīvu un mērķu," uzsver autors.