Priekšvēlēšanu cīņas metožu arsenāls ir diezgan plašs, un katra partija to izmanto pēc savas gaumes un saprašanas: vienām patīk pēdējā nedēļā salikt televīzijā daudz reklāmas rullīšu, citas izmanto administratīvos resursus, citu rīcībā ir kāda prasme nokļūt publikas uzmanības centrā, vēl kādas pulcējas dievnamos, vēl kādām tīk organizēt masu nekārtības un tādā garā.
Laime, ka mēs nedzīvojam tādos platuma grādos un tādā laikmetā, kur varas iegūšanai liek lietā tankus un indi… Lai gan dažas ne visai civilizētas sišanas zem jostasvietas ir raksturīgas arī Latvijai – tā ir diezgan klaja tiesībsargājošo iestāžu un tiesu varas izmantošana politikā.
Par politiķiem varētu sacīt – "viņi tā dara", taču ir te viena nepatīkama lieta. Nepatīkami ir tas, ka liela daļa politiķu savas iepriekšējās neveiksmes vēlēšanās saista nevis ar savām kļūdām vai neprasmi spēlēt, bet ar nepareizajiem spēles noteikumiem, kas viņiem gluži kā sliktiem dejotājiem traucējuši sasniegt cerēto. Tāpēc starpvēlēšanu periodos notiek nebeidzami mēģinājumi grozīt, šķobīt visu to likumu komplektu, kas attiecas uz vēlēšanu spēles noteikumiem un labajām manierēm priekšvēlēšanu cīņā, katra partija cenšas uzspiest pārējām tādas manieres, kas atbilstu pašas ģīmim un līdzībai. Sliktākais, ka nereti šajā juceklīgajā procesā sīku viendienas vajadzībiņu labad tiek šķobīti pašas Satversmes pamati.
Viens no aktīvākajiem šķobītājiem un savu spēles noteikumu uzspiedējiem jau ilgu gadu gaitā ir politiski ekonomiskais grupējums, ko nosacīti var apzīmēt kā sorosītus – korporatīvām saitēm caurausta partiju, nevalstisko organizāciju, angažētu ekspertu, plašsaziņas līdzekļu kopa, kurai 9. Saeimas vēlēšanu iznākums bija kā sāpīga pļauka – nesanāca iegūt tik daudz ietekmes, kā bija cerēts. Tāpēc arī manevri ar šķelšanos un atkal bučošanos, Pilsoniskās savienības klonēšana no Jaunā laika aitiņas Dollijas šūnām, jauna spēka – Vienotības – dibināšana.
Tagad Vienotība turpina sviedrainu likumdošanas druvas darbu, lai izlobētu cauri parlamenta gaiteņiem privileģētu stāvokli sev un ar sevi saistītajiem.
Slikto partiju un labo NVO laikmets
Jau 7. Saeimas laikā miljardiera Džordža Sorosa finansētās organizācijas panāca milzu priekšrocības nevalstiskajām organizācijām (NVO) attiecībā pret politiskajām partijām. Tika panākts, ka atšķirībā no partijām NVO nav ierobežojumu saņemt finansējumu no ārzemēm, to finanšu atskaitēm nav jābūt publiski pieejamām, tās nepārbauda KNAB, tās drīkst saņemt arī anonīmus ziedojumus, arī ziedojumus no uzņēmumiem, ne tikai no fiziskajām personām utt. Proti, ar melnu uz balta likumos tika ierakstīts, ka NVO (tādas kā Delna, Providus) drīkst neievērot tos pašus atklātības, caurredzamības principus, ko tās drīkst, nebeidzami kladzinot, paģērēt no partijām. Šos jauninājumus ar milzu sparu cauri izstūma Jaunais laiks, tie bija viens no pirmajiem 7. Saeimas darbiem, kamēr pārējie sīkumi – kaut kāda tur valsts budžeta sastādīšana – bija mazāk svarīgi.
Gaišo spēku spēka paņēmieni
Tas gan bija tikai viens no posmiem varas iegūšanas spēlē, kur vienbrīd jau šķita, ka drīz jau tiks panākti tādi likumi, ka kriminalizēti tiks ne tikai partiju finansēšanas likumu pārkāpumi, bet partijas kā tādas (atskaitot, protams, Jauno laiku). Tagad situācija ir būtiski mainījusies, jo virkne ļaužu, kas līdz šim politisko procesu uzraudzīja un raustīja aiz saitītēm no krēslainajām aizkulisēm, tagad ir izlēmuši vairs neslēpties un atklāti iziet politiskās cīņas arēnā. Tas jauki.
Nav jauki, ka atkal šai jaunajai vajadzībai tiek piemērota likumdošana. Tagad likumi top grozīti nevis vairs tādēļ, lai celtu NVO un gremdētu politiskās partijas, bet lai celtu Vienotību un gremdētu visus pārējos. Viens no pasākumiem ir kārtējā Saeimas vēlēšanu likuma grozīšana, kurā jau pagājušajā gadā tika iebalsotas tieši Vienotībai tīkamas normas – viens un tas pats kandidāts vairs nevarēs kandidēt vairākos vēlēšanu apgabalos. Slēpjoties aiz lozunga Cīnīsimies pret lokomotīvēm!, Vienotība cer savas lokomotīves un drezīnas izvietot pa pieciem vēlēšanu apgabaliem tā, lai katrā apgabalā listes augšgalā iznāktu pa kādam populāram uzvārdam – piemēram, Latgalē vairāk modē varētu būt ļaudis ar uzvārda izskaņu -āns, vai Loskutovs, Rīgā – Ēlerte, Kurzemē – Grinbergs utt. Tiesa gan, ir Latvijā vēl virkne citu partiju, kuras no šādām likuma pārgrozībām pārmēru nebaidās un kuras darīs tieši tāpat kā Vienotība. Līdz ar to nopietnas pretestības likuma pārgrozījumiem nebija. Nekāda diža uzlabojuma demokrātijas plauksmes virzienā no šādas likuma grozīšanas nav – pašreizējā politiskā elite ir pielāgojusi spēles noteikumus savai attīstības stadijai un radījusi šķēršļus pašlaik vēl nedzimušajām nākotnes partijām, kurām, lai izsistos līdz lielajai politikai, nepietiks ar vienu spožu līderi, bet būs vajadzīgi pieci. Tas ir pat tā diezgan nesolīdi – paši taču savulaik uzkāpa virsotnē uz viena uzpumpēta līdera kupra, un pārējā zvaigžņu plejāde radās tikai vēlāk.
Pašlaik likums ir atvērts atkal, ir tikts garām jau otrajam lasījumam, un atliek tikai cerēt, ka tajā netiks iedētas vēl kādas jaunas kroplības – aprindās virmo pat ideja pataisīt latvju elektorātu par dzimtļaudīm un likt tam balsot tikai tajā apgabalā, kur tas deklarējis savu dzīvesvietu.
Slēptās reklāmas triumfs
Līdztekus iniciatīvām vēlēšanu likuma grozīšanā Jaunais laiks pār vari cenšas aktualizēt arī šķobījumus līdzšinējā partiju finansēšanas un priekšvēlēšanu aģitācijas likumdošanā. Viens virziens ir episkā cīņa pret naudas varu un oligarhiem, kam it kā varot līdzēt partiju finansēšana no valsts budžeta. Tik tiešām, pašreizējais dziļais finanšu krīzes caurums ir tas labākais brīdis, lai lemtu par nodokļu maksātāju naudas izdalīšanu partijām. It kā naudas dabūšana no budžeta varētu kavēt vēlmi piesaistīt arī sponsoru naudu un izdomāt jaunas shēmas, kā naudas tecējumus starp lobijiem un lobētājiem padarīt nesaredzamus.
Otra likumu deķīša vilkšana savas spalvainās muguras virzienā ir populistiski centieni atņemt vai būtiski ierobežot iespēju konkurentiem zīmēties ar tradicionālās politiskās priekšvēlēšanu reklāmas palīdzību. Šos pārmainījumus likumos šis Saeimas sasaukums nedz grib, nedz arī vairs var pagūt veikt, taču tas nav traucēklis ar šīm idejām kāpt tribīnē un skandināt. Te tiek spēlēts uz ļaužu jūtām – priekšvēlēšanu laika pēdējās nedēļās reklāma tiešām mēdz būt uzbāzīga, primitīva, pārspīlēti intensīva. Un tomēr šis ļaužu mulsināšanas veids ir salīdzinoši godīgāks, relatīvi caurredzamāks nekā tas, ko iepriekš ir piekopis Jaunais laiks un turpmāk piekops Vienotība. Kamēr vieni reklamējas un par reklāmu izvietošanu medijos ir spiesti maksāt prāvas naudas summas, Ēlertes trupa cer izmantot savus tīklus plašsaziņas līdzekļos, kur čum un mudž no Dienas eksredaktores sadarbniekiem, Sorosa tīkla stipendiātiem. Kamēr vieni taisa reklāmas rullīšus un vāra dārgu klīsteri, vesels bars šķietami neitrālu jaunumu ražotāju, ekspertu un politikas vērotāju to vien dara, kā lej ūdeni uz Vienotības dzirnavām. Tas notiek dažādos veidos, dažādās toņkārtās, lai iedarbotos uz iespējami plašākas auditorijas prātiem. Informētākai un domājošākai sabiedrības daļai der, piemēram, izglītotā intelektuāļa Paula Raudsepa vēstījumi. Taču kopējai lietai tikpat labi noder arī Kārļa Streipa primitīvā apsaukāšanās. Kamēr vienas partijas tiek tirinātas KNAB izmeklētāju kabinetos par priekšvēlēšanu aģitācijas izdevumu pārtēriņu, Vienotībai nedraud rēķina piestādīšana par slēpto reklāmu, kas caurām dienām vibrē Latvijas Radio ēterā. Vienotības propagandas devas nav bezmaksas – Latvijas Radio ir sabiedriskais medijs, ko uztur nodokļu maksātāju nauda.
Saprotams, arī vēlēšanu, aģitācijas vai partiju finansēšanas jautājumiem nav jāpaliek nemainīgiem – ir jādomā, kā šīs sfēras likumdošanu uzlabot – taču pašreizējos uzlabotājus interesē šodienas vajadzība noturēt un paplašināt savu varu un nelaist pie siles nevienu citu.