Tā saucamie Ventspils tranzītbiznesa kari ir mantiski strīdi par ietekmi nozares uzņēmumos – agrākie biznesa partneri nav varējuši vienoties par peļņas, ietekmes sadali, tiem ir arī atšķirīgs redzējums par nozares stratēģiskajiem un taktiskajiem jautājumiem: vieni ir vēlējušies visu pārdot un doties uz siltām zemēm, kamēr citi ir gribējuši turpināt strādāt Latvijā ar domu, ka nozarei ir perspektīva.
Biznesa strīdi nebūtu nekas neparasts, tā mēdz gadīties, taču nenormāli ir tas, ka uzņēmēju grupējumam, kuru mēdz dēvēt par Lemberga oponentiem, ir izdevies lietas izkārtot tā, ka Ģenerālprokuratūra visus tās rīcībā esošos represīvos instrumentus ir likusi lietā, lai palīdzētu šim grupējumam realizēt tā mantiskās intereses.
Mantinieku aptīrīšana
Viena no netīrākajām epizodēm, kāda līdz šim pieredzēta šajos karos un kurā īpaši skaudrā gaismā atklājas amoralitāte, ar kādu apveltīti gan oponenti, gan tiem kalpojošie prokurori, ir vēršanās pret tagad jau aizsaulē aizgājušo uzņēmēju Laimoni Junkeru ar tai sekojošo viņa mantiniekiem piederošās mantas pievākšanu.
Tā kā L. Junkers nebija oponentu grupējumam piederīgs, arī pret viņu prokurori sakonstruēja kriminālapsūdzības it kā par noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizāciju un tamlīdzīgā garā. Nav izslēgts, ka viņu būtu arī arestējuši, taču L. Junkers pēdējos dzīves gadus uzturējās ārzemēs, līdz 2009. gada 28. septembrī mira Fernando de la Mora pilsētā Paragvajas vidienē. Izmantojot L. Junkera prombūtni, slimību un nāvi, oponenti ir pievākuši L. Junkeram piederošās SIA Ventrans Rīga kapitāla daļas vairāk nekā 500 000 latu nominālvērtībā.
Piesegums
L. Junkera meitas Zanes Dzintares advokāts Juris Narkēvičs šajā sakarā savulaik vērsās ar iesniegumu gan Valsts policijā, gan prokuratūrā, lūdzot uzsākt kriminālprocesu par liela apmēra mantas piesavināšanos. Tāpat viņš lūdza uzskatīt šīs kapitāla daļas par noziedzīgi iegūtu mantu un uzlikt tām arestu. Advokāts norāda, ka galvenais vainojamais šajās darbībās esot Ventrans Rīga vienīgais valdes loceklis Aleksejs Ovods.
Gan Valsts policija, gan prokuratūra atteica uzsākt kriminālprocesu.
A. Ovods ir viena no nedaudzajām miljonāra Oļega Stepanova uzticamības personām, pārstāvēja un joprojām pārstāv O. Stepanovu vairākos Lemberga oponentu kontrolētajos uzņēmumos – viņš bija Latvijas naftas tranzīta valdes priekšsēdētājs, ir a/s Ventspils tirdzniecības osta padomes loceklis utt.
Stāsts par L. Junkeram piederošo kapitāla daļu pievākšanu sākās 2007. gada pavasarī, kad prokuratūra apcietināja vairākus Ventspils uzņēmējus, neaiztiekot nevienu no t.s. Lemberga oponentiem. Vienlaikus ar šīm prokuratūras aktivitātēm Lemberga oponenti pārņēma varu galvenajos Ventspils tranzītbiznesa uzņēmumos – Latvijas naftas tranzīts, Ventrans Rīga u.c. Par vienīgo Ventrans Rīga valdes locekli tad kļuva A. Ovods.
Pusmiljonu vērta manta par 70 tūkstošiem
Pēc dažiem mēnešiem A. Ovods Ventrans Rīga vārdā iesniedza prasību tiesā pret L. Junkeru par parāda – 31 500 latu – piedziņu un parādniekam piederošo kapitāla daļu apķīlāšanu. Tiesa uzreiz apķīlāja L. Junkeram piederošās Ventrans Rīga daļas parāda summas apmērā – t.i., apķīlātas tika 1575 kapitāla daļas katra 20 latu nominālvērtībā. Pavisam L. Junkeram tobrīd piederēja 29 754 šādas daļas, tātad tiesa bija apķīlājusi pavisam niecīgu daļu no viņam piederošā Ventrans Rīga pamatkapitāla. Nākamā gada vasarā tiesa nolēma piedzīt no bezvēsts prombūtnē esošā L. Junkera šo parādu. Parāda piedziņas lieta nonāca pie tiesu izpildītāja M. Eglīša, kurš bez jebkāda tiesas lēmuma Uzņēmumu reģistram (UR) pieprasīja apķīlāt arī visas pārējās L. Junkeram piederošās kapitāla daļas. UR šo rīkojumu izpildīja.
Pēc tam tiesu izpildītājs Mārtiņš Eglītis daļas 595 000 latu nominālvērtībā novērtēja par 70 000 latu. Šāds novērtējums ir neadekvāti zems un absurds kaut vai tāpēc, ka 595 000 latu ir reāli iemaksāti Ventrans Rīga pamatkapitālā. Turklāt Ventrans Rīga aktīvi tiek lēsti uz 9,3 miljoniem latu, kas nozīmē, ka pat kompānijas likvidācijas gadījumā L. Junkers varētu pretendēt uz aktīviem aptuveni 650 000 latu vērtībā.
Kapitāla daļu izsole tika izsludināta uz 2008. gada 11. novembri, un tiktāl L. Junkera mantas tīkotājiem viss bija izgājis gludi. Bet tad darbības ar Ventrans Rīga kapitāla daļām pamanīja L. Junkera mantinieki, kuriem, protams, šīs mantas liktenis nebija vienaldzīgs. Sākot ar 11. novembra izsoli, mantinieku deleģētais advokāts J. Narkēvičs piedāvāja atmaksāt parādu 31 500 latu, kā arī segt tiesu izpildītāja izdevumus. Civillikums paredz – ja parāds tiek atmaksāts, tad apķīlātās mantas pārdošana ir jāpārtrauc un jāatdod parādniekam.
Tomēr tiesu izpildītājs M. Eglītis 11. novembra izsoli izsludināja par nenotikušu un nozīmēja jaunu mantas izsoli uz 1. decembri. Bet arī šī izsole nenotika, jo abu izsoļu starplaikā visas L. Junkeram piederošās kapitāla daļas pārņēma parāda piedzinējs (t.i., A. Ovoda vadītā Ventrans Rīga) par pirmās izsoles sākumcenu – 70 000 latu. J. Narkēvičs ir pārliecināts, ka šīs darbības ir nelikumīgas, un ir gatavs to pierādīt tiesībsargiem.
Ja prokuratūra attiecībā uz L. Junkera mantu būtu bijusi konsekventa, nekas tāds nevarētu notikt – ja L. Junkera manta būtu arestēta tāpat, kā tas ir daudzos citos gadījumos ar aizdomās turēto mantu, tās pievākt gribētāji tai nevarētu tikt klāt.
Prokuratūras labā roka nezina, ko dara kreisā
Par L. Junkera mantojumu izcēlās diskusijas arī pašlaik Rīgas apgabaltiesā izskatāmajā tā saucamajā A. Lemberga krimināllietā, jo Ģenerālprokuratūras virsprokurors Arvīds Kalniņš Z. Dzintarei bija norādījis, ka par viņu interesējošo jautājumu var lemt tikai šīs krimināllietas ietvaros.
Taču, pretēji virsprokurora A. Kalniņa oficiālajam viedoklim, A. Lembergu apsūdzošie prokurori tiesas sēdē ar visu sparu metās paziņot, ka L. Junkera mantiniece A. Lemberga lietā nav pilnīgi nekas – viņas prasības un viedoklis uz izskatāmo krimināllietu neattiecoties. Līdz ar to L. Junkera mantinieki ir iedzīti apburtajā aplī – viens prokurors viņus sūta uz A. Lemberga prāvu, bet A. Lemberga prāvā prokurori viņus sūta tālāk.
Zināmā mērā A. Junkera meita var tiešām priecāties, ka A. Lemberga krimināllieta uz viņu neattiecas, jo līdzīgos gadījumos vienīgais statuss, ko prokuratūra var piedāvāt šādiem mantiniekiem, ir apsūdzētā statuss. Tā uz apsūdzēto sola A. Lemberga prāvā ir nonācis arī viņa dēls Anrijs, kuram tiek inkriminēts pat tāds briesmu darbs kā padomu sniegšana tēvam. Dieva laime, ka kaut ko līdzīgu prokurori nav veikuši arī attiecībā uz L. Junkera mantinieci. Šajā gadījumā apsūdzībā būtu jāraksta, ka viņa noziegumus kopā ar tēvu veikusi, vēl iedama pamatskolas pirmajās klasēs.
Visos laikos un visā kultūrās, pat visnežēlīgāko karu laikā ļaudis ir ar riebumu izturējušies pret tiem, kas ar skubu velk nost zābakus un iztīra kabatas kaujā kritušo pretinieka karavīru līķiem. Šādus mantas pievācējus dēvē par marodieriem. Tāpat par amorālu darbu un tabu allaž ir uzskatīta bāreņu aplaupīšana.
Taču mūsdienu Latvijā atsevišķās biznesa aprindās un arī Ģenerālprokuratūrā uzskata, ka tā var darīt.