9. jūlijā tika panākts vēl viens Latvijas valstij izvirzīts mērķis – tika pieņemts galīgais un izšķirošais lēmums, lai Latviju uzņemtu eirozonā. Pēdēja barjera Latvijas pārejai uz eiro bija ES finanšu ministru sapulces (EKOFIN) lēmums.
Laikā, kad vēl notika diskusijas par Latvijas gatavību pievienoties eiro valūtai, eirodeputāts Kārlis Šadurskis izteicās (un ne tikai viņš), ka gadījumā, «ja Latvija eirozonā neiestāsies 2014. gada 1. janvārī, tad tā neiestāsies nekad». Tādi izteikumi šā gada pirmajā pusgadā tika izmantoti kā netiešs pierādījums – Latvijas vadošie politiķi publiski atzīst – Latvijai ir problēmas ar Māstrihtas kritēriju izpildi ilgtermiņā. Tā bija zināma veida atzīšanās, ka Latvija var sakombinēt makroekonomiskos rādītājus tikai īsam laikam. Ja šajā laikā paveiksies un iestāsimies, tad tālāk viss plūdīs savu gaitu, bet no eirozonas mūs tik viegli neizmetīs.
Iespējamas, ka iemesli, kāpēc Latvija bija obligāti jāievelk eirozonā tieši tagad, ir ārpus ekonomikas, bet skar nozīmīgas globālās politikas intereses.
Vispirms gan eirozonai, gan ES periodiski ir vajadzīgs veiksmes stāsts. Nedrīkst pieļaut, ka globālajā informācijas apritē par eirozonu un ES nākotni dominē tikai problēmu stāsti – Kipras krahs vai britu idejas izstāties no Eiropas Savienības.
Gan Horvātijas uzņemšana ES (1. jūlijā), gan galīgais lēmums par Latvijas pievienošanos eirozonai (9. jūlijs) tagad ir ES līderu lielāks trumpis, lai publiski atspēkotu bažas un pesimismu par eirozonas un ES nākotni: jums ir šaubas par ES un eirozonas nākotni? Horvātijai un Latvijai nav šaubu! Eiropa turpina paplašināties. Krīze ir pāri, un eiro vairāk nekas nedraud! Eiro ir stabils un izcils. Aptuveni tā 9. jūlijā, apsveicot Latviju ar uzņemšanu eirozonā, izteicās ES prezidējošās valsts Lietuvas finanšu ministrs Rimants Šadžus. Tagad var apgalvot, ka eiro krīze ir pāri un jāvirzās uz nākamo mērķi – ES un ASV brīvās tirdzniecības līgumu, sperot pirmo soli robežu barjeru nojaukšanā starp Eiropu un Ziemeļameriku.
Ar Latvijas veiksmes stāstu pūlas neitralizēt patiesību par to, ka Kipra faktiski ir izslēgta no eirozonas un uz to pagaidām netiek attiecināta brīva naudas kustība.
No šāda interešu viedokļa Latvijas uzņemšana eirozonā vairāk bija vajadzīga Eiropas lielajā politikā nekā Latvijas sabiedrībai kopumā. Tikai, ja Horvātijas pievienošanās ES tika plaši atspoguļota globālo ziņu plūsmā, tad Latvijas pēdējā šķēršļa pārvarēšana ceļā uz eiro nebija ziņa, kas visur tika izcelta globālā apritē. Deutsche Welle televīzijas pārraidēs tas bija otrais sižets vakara ziņu blokā. BBC World News tā bija iekļauta pie otršķirīgām ziņām – ziņu bloka noslēgumā. TV France 24 lēmums atvērt Latvijai durvis uz eiro parādījās tikai kā slīdošs teksts, bet Russia Today to nepieminēja vispār.
Kādam bija jābūt burkānam, kas piespieda Latvijas eliti sasprindzināt spēkus, lai sagatavotu makroekonomiku pārejai uz eiro tieši šajā zīmīgajā datumā?
Visticamāk, ka Latvijas varas elites tika iekārdināta, piesolot kandidēt uz fantastisku politisku perspektīvu. Laika brīdis, kad Latvija pāriet uz eiro, ir sinhronizēts ar laiku, kad sākas jaunā Eiropas Komisijas priekšsēdētāja izraudzīšanās. Kā izteicās kāds «drošs avots Eiropas Parlamentā», Vācijas vadība ir likusi viennozīmīgi saprast, ka neatbalstīs «Portugāles pārstāvja turpmāku darbību EK galvgalī». Latvijai iekļaujoties eirozonā 2014. gada 1. janvārī, Valdim Dombrovskim paveras iespējas piedalīties cīkstiņā par Eiropas Komisijas vadītāja amatu. To, ka Valdis Dombrovskis ir ļoti nopietna kandidatūra, neoficiāli atzina gan avoti EK, gan EP.
Vācija pašlaik cītīgi strādā, lai veidotu atbalstu Eiropas Parlamenta prezidentam Martinam Šulcam. Martina Šulca stiprā puse ir elastīga komunikācija ar dažādu uzskatu un viedokļu paudējiem. «Šulcs pašlaik ir topa kandidāts,» izteicās viens no EP vadošiem politiķiem, kas pārstāv Eiropas Tautas partijas grupu. Taču ikvienas valsts pārstāvi uz EK izvirza nacionāla valdība vai tās vadītājs. Vācijā septembrī notiks vēlēšanas, un Vācijā ir tradīcija, ka koalīcijas līguma būtisks punkts (latviski izsakoties – politiskā tirgus objekts) ir valsts pārstāvis EK. Ja vēlēšanu rezultāti sarežģīti, tad Vācija var arī neizvirzīt Martinu Šulcu uz EK vispār. Savukārt cits Vācijas politiķis, kurš nav ar tādu reputāciju kā Martins Šulcs, negūs viennozīmīgu Eiropas Padomes un Eiropas Parlamenta atbalstu.
Jau tagad tiek meklēti alternatīvi kandidāti, pēc tam, kad Polijas premjerministrs Donalds Tusks atteicās no neoficiāli piedāvātās iespējas kļūt par pretendentu uz EK priekšsēdētāja amatu, paveras darbības lauks alternatīviem kandidātiem, starp kuriem kā pirmais tiek nosaukts Valdis Dombrovskis. Starp pretendentiem varētu būt arī ES iekšējā tirgus komisārs Mišels Barnjē un Somijas premjerministrs Jirki Katainens. Gadījumā, ja Lietuva nodemonstrētu izcilu sniegumu savā prezidentūras termiņā, kas sācies jūlijā un ilgs līdz šā gada beigām, tad uz augsto amatu varētu nopietni pretendēt Lietuvas prezidente Daļa Grībauskaite.
2014. gada 1. janvāris bija svarīgs termiņš, jo nākamā tuvākā varas dalīšana notiks, sākot ar šā gada nogali. Eirodeputāts Kārlis Šadurskis uzskata, ka «Latvijas iestāšanās eirozonā ir papildu arguments Valda Dombrovska kandidatūrai. Dombrovskis varētu būt kompromisa kandidatūra tajā gadījumā, ja lielvaras nevarētu vienoties. Jebkurā gadījumā tā ir loterijas biļetes pirkšana.» Viņam zināmā mērā piekrita kāds eirodeputāts no Vācijas, kurš nevēlējās, lai tiktu minēts viņa uzvārds. Latvijas uzņemšana eirozonā «ir spēcīgs politisks signāls».
Galvenās varas pārmaiņas aprises iezīmēsies ap 2014. gada maiju, kad savukārt ir Latvijas prezidentūra ES. Savukārt nākamā varas dalīšana notiks tikai pēc pieciem gadiem. Tāpēc gadījumā, ja Latvija atliktu iestāšanos uz gadu, tad viss būtu zaudēts, iestāšanās eirozonā nedotu nekādus bonusus Latvijas pārstāvja tramplīnam uz ES varas virsotni.
Jautājums ir, vai tas ir labi vai slikti. Vai bija jēga ievilkt nesagatavotu valsti eirozonā, lai iegūtu miglainu un neko negarantējošu loterijas biļeti Valda Dombrovska kandidēšanai uz EK vadītāja posteni? Vai tas ir tā vērts, ka nabadzīgā Latvija iestājas bagātu valstu klubā, lai viens no varas elites mēģinātu tikt ES varas olimpā?
Latvijas politiskās elites uzvedība 9. jūlijā pieņemšanā, kuru Briselē par godu galīgajam lēmumam par Latvijas uzņemšanu eiro saimē rīkoja Eiropas Komisija, bija nepārprotama. Daudzi Latvijas izcelsmes viesi demonstrēja laimes izjūtas pārpilnību un priecājās kā bērni. Viņi apkampās, apsveica cits citu kā pēc uzvaras smagā un ilgā karā.
Bija dīvaini vērot neaprakstāma prieka izpausmi par to, ka Latvija atsakās no būtiska neatkarības un suverenitātes elementa. Iespējams, ka līdzīgas prieka asaras bija acīs Augustam Kirhenšteinam, Vilim Lācim un citiem kreisi noskaņotiem latviešu inteliģentiem, kad 1940. gada 5. augustā PSRS Augstākā padome apstiprināja jau iepriekš izlemto un nemaināmo lēmumu par Latvijas uzņemšanu padomju brālīgo tautu saimē.