Izdevniecība Jumava ar Lattelecom atbalstu ir laidusi klajā Daniela Kānemana grāmatu Domā ātri: domā lēni.
Daniels Kānemans ir izcils Izraēlas un ASV psihologs, kurš 2002. gadā saņēma Nobela prēmiju ekonomikā. Kānemans ir viens no tiem, kas ar saviem pētījumiem ir sašķobījis neoliberālas tirgus ekonomikas ideoloģijas pamatus.
Klasiskā izpratne par tirgus ekonomiku nosaka, ka, lai tirgu ekonomika funkcionētu un pildītu Ādama Smita «neredzamās rokas» funkcijas, tirgus ekonomikas dalībniekiem ir jāuzvedas racionāli. Kānemana svarīgākie darbi pierāda, ka cilvēki pamatā neuzvedas racionāli. Tādi jēdzieni kā godīgums ir augstāki par tirgus ekonomikas fanātiķu abstraktajiem postulātiem. Amerikāņu un kanādiešu priekšstati, kas ir godīgi un negodīgi, ir pilnīgā pretrunā ar tirgus ekonomikas dogmām. Kaut vai dogma, ka tirgus ekonomikā visu regulēs tikai pieprasījums un piedāvājums. Kad preces pietrūkst, tirgotājs drīkst celt cenu. Kad ir milzīgs bezdarbs, uzņēmējs drīkst samazināt strādājošo algas utt. Latvijā tā arī dara. Tas bija galvenais ceļš, kā Valdis Dombrovskis pārvarēja krīzi. Ļaujiet Dombrovskim strādāt! Kāpēc tā nerīkojas zemēs, kurās tirgus ekonomika izveidojās? Tāpēc, ka Rietumu civilizācijas zemēs šādu rīcību uzskatītu par negodīgu!
Kā liecina Kānemana darbu rezultāti, Rietumu civilizācijas sabiedrības vairākums noraida vairākas loģiskas un no konsekventas tirgus ekonomikas teorijas izrietošas saprātīgas uzņēmēju darbības. Kanādā veiktie pētījumi liecina, ka «pašreizējā alga, cena vai īres maksa nosaka atsauces punktu, kuram ir nepārkāpjamu tiesību raksturs». (339. lpp.)
Kānemana piemērs. Sniega lāpsta veikalā maksā 15 dolārus. Nākamajā rītā pēc sniega vētras, redzot lielo pieprasījumu un vajadzību pēc lāpstām, veikala īpašnieks paceļ cenu līdz 20 dolāriem par lāpstu. No liberāla tirgus ekonomikas principiem viss ir kārtībā. Taču 82% aptaujāto kanādiešu šādu rīcību uzskata par negodīgu un ļoti negodīgu.
Otrs piemērs. Laikā, kad ir liels bezdarbs, uzņēmuma īpašnieks atklāj, ka var droši samazināt darba algu saviem darbiniekiem no 9 dolāriem stundā līdz 7 dolāriem. Visi paliks strādāt, jo nav kur iet. Latvijā Tirdzniecības un rūpniecības kameras biedri apraudātos aiz laimes. Beidzot darba tirgus ir sācis strādāt!
Tikai 83% kanādiešu uzskata šādu rīcību par ļoti negodīgu vai negodīgu.
Turklāt gadījumos, ja cilvēkiem ir iespēja sodīt negodīgos uzņēmējus (kas darbojas tieši tā, kā rakstīts tirgus ekonomikas mācību grāmatās), atsakoties veikt pirkumus pie negodīgajiem, cilvēki labprāt iesaistās šādās kolektīvās sodīšanas akcijās. Daniels Kānemans teic: «Darba devēji, kas pārkāpj taisnīguma likumus, tiek sodīti ar mazāku produktivitāti», bet «tirgotāji, kas īsteno negodīgu cenu politiku, var sagaidīt mazākus pārdošanas apjomus». (342. lpp.)
Kānemans ir atmaskojis daudzus maldus un manipulācijas. Piemēru – eksperimentu un zinātnisku atklājumu – grāmatā ir uzskaitīts pietiekami daudz, lai tos visus pārstāstītu. Minēšu tikai vienu. Šajā grāmatā Domā ātri: domā lēni ir dots pamatīgs trieciens Latvijas īstenotajai pensiju 2. līmeņa sistēmai: «Kopieguldījumu fondus vada ļoti pieredzējuši un centīgi profesionāļi, kas pērk un pārdod akcijas, lai klientu interesēs sasniegtu labākus iespējamos rezultātus. Tomēr vairāk nekā 50 gadus ilgu pētījumu dati ir nepārprotami: vairākuma fondu pārvaldnieku akciju izvēle vairāk līdzinās kauliņu spēlei nekā pokeram. (..)
Pētnieki visumā ir vienisprātis, ka gandrīz visi akciju atlasītāji, vai nu viņi to zina, vai ne (un tikai nedaudzi zina), spēlē laimes spēli.” (240. lpp.)
Ieguldījumu (tostarp arī pensiju) fondu darbības «rezultāti atgādina kauliņu mešanas čempionātu, nevis profesionāļu sacensības». (241. lpp.)
Daudzos gadījumos vislabākie rezultāti ir tiem, kas neveic nekādas manipulācijas ar ieguldījumiem. Kā izcila ilustrācija Kānemana tēzēm būtu Latvijas 2. līmeņa pensiju vēsture. Latvijā 2003. gadā privātajiem pārvaldītājiem – komercbanku dibinātu fondu izskatā tika ļauts pārvaldīt valsts fondēto pensiju shēmas līdzekļus. Valsts kases ieguldījumu plāns bija konservatīvs un neparedzēja ieguldījumus komercsabiedrību akcijās. Rezultātā Valsts kases ieguldījumu plāna ienesīgums apsteidz privāto banku profesionālu veikumu. Tā kā Valsts kases pārvaldītais valsts fondēto pensiju plāns bija ar vienu no visaugstākajiem ienesīgumiem, tad 2005. gadā Ministru kabinets, pakļaujoties rupjam un nekaunīgam komercbanku spiedienam, atņēma Valsts kasei tiesības pārvaldīt valsts fondētās pensijas. Valsts kases ieguldījumu plāna portfelis bija jāatdod privātajiem līdzekļu pārvaldītājiem.
2007. gadā, kad Valsts kase beidza pārvaldīt valsts fondēto pensiju shēmu, tai bija otrs ienesīgākais konservatīvo ieguldījumu plāns plus 3,94% gadā.
Tiklīdz Valsts kase bija atbīdīta no pensiju shēmām, sākās izšķērdība un nesaimnieciskums. 2. līmeņa pensiju fondi sacentās, kurš uzrādīs lielāku negatīvo ienesīgumu. Atbilstoši Kānemana grāmatai tā arī vajadzēja būt. Lielākam ienesīgumam jābūt tiem, kas mazāk manipulē ar akcijām, bet privāto fondu pārvaldnieki neatkarīgi no to sertifikātiem un pieredzes uzrādīs rezultātu, kas būs atbilstošs pilnīgi nejaušam datu sadalījumam.
Kānemana grāmata nav margināla neprāša teorijas izklāsts. Tā ir Nobela prēmijas laureāta veidots kopsavilkums par viņa pētījumu rezultātiem mūža garumā. Izlasot šo grāmatu, var tikai pārņemt šausmas par to, kādā avantūrā ir ierauta Latvija, kurā joprojām tiek uzspiestas reformas, kuru aplamība un nelietderība Rietumu pasaules zinātniskajos pētījumos (nesajauciet zinātni ar privātā banku sektora reklāmu tekstiem, kas ietērpti zinātniskā formā) pierādīta pirms daudziem gadu desmitiem.