Mūsdienu sociālo tīklu un komercijas cauraustajā pasaulē politiķis visātrāk var pielobēties, ja iesniedz komercdarbību ierobežojošu likumprojektu, aizskarot būtiskas komerciālas intereses. Tad ir jāsagaida lobiju pienesums un visžēlīgi likumdošanas iniciatīva jāatsauc vai jāmīkstina līdz nepazīšanai.
Šādas pārdomas rodas, vērtējot Zatlera Reformu partiju pametušo aktīvistu rosīšanos. Olšteinieši nāca klajā ar ideju aizliegt lielveikalu tirgošanos svētku dienās un ierobežojot lielveikalu darba laiku svētdienās līdz sešām stundām. Kā paskaidroja neatkarīgo olšteiniešu pārstāvji, jaunās likumdošanas iniciatīvas mērķis ir aizdzīt pircējus uz pilsētu tirgiem, kā arī stiprināt ģimeņu atpūtas kultūru.
Protams, tūdaļ procesā ieslēdzās lielveikalu runasvīri, kas pauda gatavību aktīvi lobēt, lai šo iniciatīvu apturētu.
Tomēr jautājums par lielveikalu darbu svētdienās nav tikai un vienīgi dažu Saeimas deputātu spēles ar ietekmīgiem komerclobijiem. Latvijas Romas Katoļu baznīcas galva, Rīgas arhibīskaps metropolīts Zbigņevs Stankevičs savā Aglonas sprediķī aicināja svētdienu veltīt Dievam un ģimenei, nevis lielveikaliem.
Jāsaka, ka Latvijā sabiedrības vairākums nepavada garas brīvdienu stundas tikai un vienīgi lielveikalos. Šopaholisms (pirkumu atkarība, kad baudījums tiek gūts no preču pirkšanas) ir ļoti nelielas, var pat teikt – marginālas, sabiedrības daļas problēma.
Latvijā nozīmīgs šķērslis šopaholisma epidēmijas izplatībai ir pārāk zemie ienākumi un nesamērīgi augstās cenas. Rūdīts šopaholiķis ar Latvijas vidējiem ienākumiem pie Latvijas cenām gūs apmierinājumu tikai pāris dienu mēnesī, kas padarīs baudījumu laiku pagalam īsu.
Patiesībā tiem, kas patiešām strādā biznesā vai algotā darbā, vienīgais laiks, kad viņi var iegādāties nedēļai nepieciešamo, ir brīvdienas. Kas ir galvenie pilsētu nomaļu lielveikalu pircēji brīvdienās? Tie ir tuvākās apkārtnes zemnieki un darbarūķi. Neatkarīgo olšteiniešu plānotie aizliegumi būs nenozīmīga neērtība rīdziniekiem, bet tas būs vesera sitiens pa pieri strādājošiem mazpilsētu un lauku ļaudīm.
Taču tīrais laiks, kas tiek veltīts lielveikalam, apmeklējot tirdzniecības centru, parasti nepārsniedz stundu. Pirms vai pēc tam var doties uz baznīcu, kino, teātri , muzejiem un izstādēm, ar vai bez ģimenes. Vai viena stunda, kas svētdienā pavadīta lielveikalā, nozīmē, ka tagad ir viss – ar ģimeni netiksimies un uz baznīcām nekad neiesim?
Atbilde ir cita.
Tirdzniecības centru apmeklējumi svētdienās nav tikai un vienīgi iepirkšanās. Tā ir jauna 21. gadsimtam raksturīga sociālās komunikācijas vieta, turklāt arhetipiska. Latvijā laikos, kad vienīgā brīvā diena bija svētdiena, bet pārējā laikā ļaudis smagi strādāja, izveidojās tradīcija, ka krogs un baznīca telpiski atrodas ļoti tuvu. Latvijā krogs nebija tikai dzertuve. Krogā varēja dabūt alkoholu, bet pamatā krogs bija komunikācijas centrs – vieta, kur pagasta ļaudis apmainījās ar jaunumiem un, šodienas leksikā izsakoties, tusēja.
To, ka tas ir latviešiem arhetipiski, pirmie aptvēra tirdzniecības centru investori, aizsākot tirdzniecības centru celtniecību. Tagad attiecīgā vide ir radīta. 21. gadsimta Rīgas tirdzniecības centri pilda to pašu komunikācijas (un sociālo) funkciju, ko krogi 19. gadsimtā. Tikai pilnīgs olšteins spēj apgalvot, ka, slēdzot tirdzniecības centrus svētdienās, ļaudis visi kā viens svētdienas laikā metīsies pirkt burkānus Āgenskalna tirgū un tā palielināsies ģimeņu kultūra. Tirgus placis ziemā Latvijas klimatā nedod to komunikācijas komfortu, ko sniedz apsildītas telpas tirdzniecības centros.
Savukārt, ja runājam par baznīcu un reliģiju, ir naivi iedomāties, ka pēc mācītāju aicinājuma slēgt veikalus svētdienās dievlūdzēju pūļi nekavējoties piepildītu visas baznīcas. Ikvienas reliģijas izvēle ir gaidīt, kamēr ļaudis atsāks iet uz baznīcām, vai būt pieejamiem tur, kur pulcējas ļaudis. Kad kalns negāja pie Muhameda, Muhameds gāja pie kalna. Ikviena baznīca var atvērt cilvēkiem lūgšanu telpas tirdzniecības centros vai pie tirdzniecības centriem. Tā ir ikvienas reliģijas izvēle – būt konservatīviem vai sekot modernām tendencēm...
Lielveikalu kampaņa ir savdabīgs patiesības mirklis Olšteina sešniekam. Ja t.s. neatkarīgie savus ierosinājums pēkšņi atsauks un par stingriem aizliegumiem necīnīsies, tas būs signāls, ka olšteinieši ir labi pielobēti, un tikt labi pielobētiem ir vienīgais, kas šos tautas kalpus interesē.