Valsts prezidents un leģiona tēma
Latviešu SS leģiona tēma Latvijai ir sāpīga. Vispirms – ar leģionu faktiski ir saistīta ikviena latvieša ģimenes vēsture.
Ja tiek lēsts, ka cauri leģionam izgāja aptuveni 100 000 latviešu, tad uz tā laika iedzīvotāju skaitu, kas nepārsniedz divus miljonus, ir jārēķina, ka katrs desmitais latviešu vīrietis bija leģionā. Ikvienam latvietim rados kāds būs bijis leģionā. Šiem cilvēkiem bija skarbs liktenis. Tie, kas pārcieta kara šausmas un nepalika Rietumos, izcieta padomju
GULAG nometņu bezcerību un pēc tam visu atlikušo dzīvi pavadīja kā ar Kaina zīmogu pierē. Padomju laikā dalība leģionā bija šķērslis karjerai, tas bija šķērslis paaugstinājumam un vainu pastiprinošs apstāklis jebkuram pārkāpumam. Padomju laikā leģionu varēja pieminēt tikai negatīvi. Atjaunojot Latvijas neatkarību, cenzūras aizliegumi tika atcelti un pirmajos atmodas gados informatīvo telpu pāršalca leģionāru atmiņu, dzīvesstāstu un likteņu aprakstu lavīna.
Tad arī aktuāls kļuva jautājums: kādā kontekstā iekļaut leģionāru tēmu Latvijas 20. gadsimta vēsturē.
Pēdējos 20 gadus tika izveidots, ja tā var teikt, Latvijas mūsdienu leģionāru mīts. Padomju laika leģionāru mīts balstījās uz to, ka visi šie cilvēki bija nacistisko noziedznieku un rīkļurāvēju līdzskrējēji. Atmetot padomju varas vēstures falsifikācijas, radās jautājums, kā pasniegt leģionārus pretēji padomju propagandas radītajam modelim. Mīts par latviešu SS leģionāriem kā neatkarīgās Latvijas valsts idejas nesējiem šķita vispatīkamākais un lielākajai daļai latviešu pieņemamākais. Latviešu tekstos un diskusijās par SS leģiona tēmu mīts pakāpeniski izveidojās. No latviešu valodas tekstiem izzuda burtu kombinācija SS, palika tikai leģions utt.
Jauno SS leģiona mītu ļoti tiešā formā izteica Latvijas Valsts prezidents Andris Bērziņš 28. februārī LNT raidījumā 900 sekundes: «Viņi [karavīri] fašistiskās Vācijas leģionā tika mobilizēti piespiedu kārtā. Viņi gāja [cīņā] ar domu aizstāvēt Latviju. Latvieši šajā leģionā nav kara noziedznieki. Uzskatīt viņus [latviešu leģionārus] par noziedzniekiem ir ārpus saprāta robežām. Šogad aprit 50 gadu, kopš šī atceres diena iedibināta. Latvijā palikuši mazāk par 500 cilvēkiem [kas atzīmē šo dienu]. Viņu vidējais vecums ir virs 90 gadiem. Kur tur ir briesmas? Tā ir negodīga spēle, tas ir absurds. Tas ir nepieņemams veids, kā pazemot Latviju.»
Valsts prezidents pauda to izpratni par leģionu, kas dominē latviešu sabiedrībā pēdējos divdesmit gadus. Ja prezidenta funkcija ir izteikt sabiedrības vairākuma noskaņojumu, tad Andris Bērziņš to izteica. Prezidenta reitingi momentā uzlēca augšup, un Andris Bērziņš tagad ir politiķis ar vislielāko sabiedrības uzticību.
Informatīvajā telpā krievu valodā pamatā saglabājās padomju laika koncepcija, pie vārda «leģions» neiztrūkstoši piebilstot «SS ieroču leģions». Krievijas informatīvajā telpā par Latviju ar jēdzienu leģions sāka apzīmēt pilnīgi visus latviešu nacistu pakļautībā esošos militarizētos formējumus, gan ebreju šāvējus – šucmaņu formējumus, gan frontes palīgvienības. Visi nonāca zem viena vārda «leģions». Šo apzīmējumu pakāpeniski pieņēma arī latviešu autori. Tikko iznākušajā krājumā (Divas) puses. Latviešu kara stāsti Laura Ardava, Didzis Bērziņš un Gita Siliņa raksta, ka krājumā ievietotas trīs leģionāru dienasgrāmatas (93. lpp.), lai gan viena no publicētajām dienasgrāmatām ir 21. latviešu kārtības dienesta bataljona dižkareivja piezīmes par 1942. gada martu un maiju. 1942. gada maijā Hitlers vēl nebija devis atļauju latviešu SS leģionu izveidot. Plašā vārda «leģions» interpretācija ļauj leģionam pieskaitīt arī ebreju bendes Viktora Arāja varoņdarbu 1941. un 1942. gadā. Lai gan paši leģionāri, un te mēs varētu atsaukties uz Arvidu Memeni (Memenis Arvids. Karavīri bēdājās. Rīga, 1994.), konsekventi norobežojās no nacistu bendēm – šucmaņiem: «Karavīru karā kāva, šucman’ ceļa maliņā. Tāda pārfrāzēta tautas dziesma toreiz bieži tika dziedāta latviešu karavīru vidū. Šis nicināmais šucmaņa vārds bija piekārts arī slēgtām vienībām, kuras apzīmēja par policijas bataljoniem. Latviešu karavīram tas nepatika, bet no tā mūsu priekšniecība nespēja tikt vaļā.» (Memenis – 41. lpp.)
Ja latviešu SS leģiona jautājums būtu tikai latviešu sabiedrības problēma, tad mēs teorētiski varētu paust jebkādu attieksmi pret Otrā pasaules kara notikumiem. Tomēr valsts oficiālā attieksme pret tiem, kas ar ieročiem rokās karoja hitleriskās Vācijas militārajos formējumos, nav tikai Latvijas iekšējā lieta. Šis jautājums ir arī daudz plašāks par Latvijas un Krievijas starpvalstu attiecībām. Valsts prezidenta paustais leģionāru izpratnes mīts ir pretrunā ar Rietumu demokrātijas vispārpieņemto viedokli par to, kā vērtēt nacistiskās Vācijas režīmu un kā vērtēt tos, kas sadarbojās ar nacistiem.
Šī attieksme tika formulēta jau 1941. gada vasarā, un tā nav revidēta nedz ASV, nedz Lielbritānijā, nedz citās rietumu demokrātijās.
Rietumvalstu attieksmi precīzi raksturo citāt The New York Times par ASV pozīciju pret tām tautām, kas sadarbosies ar nacistiem pēc 1941. gada 23. jūnija: «Pašlaik mums ir jāveido šāds vadmotīvs: ikviens, kurš šajā nežēlīgajā cīņā palīdzēs Hitleram, tiks uzskatīts par mūsu ienaidnieku, ar tiem mēs sarausim jebkādas attiecības, neraugoties uz pagātnē bijušu kopību vai simpātijām. Un pretēji – tie, kas kopā ar mums, kaut vai ar novēlošanos, sāka pretestību fašistiskajai kundzībai, ir mūsu draugi un partneri, viņiem un mums ir kopīgi mērķi, un viņi ir pelnījuši mūsu solidaritāti un palīdzību, kuru mēs spējam īstenot mūsu pašu interešu labad.»
Protams, Latvija var nostāties pozā, bīdot Valsts prezidentu pa priekšu, un censties pierādīt visai pasaulei, ka leģionāri «gāja [cīņā] ar domu aizstāvēt Latviju». Tikai šāds secinājums ir tālu no bezkaislīga un objektīva tā laika notikumu vērtējuma un var tikt attiecināts tikai uz vienu, turklāt nelielu, leģionāru daļu. Par to precīzi stāsta un raksta tā laika aculiecinieki. Atgādināšu, kā savu dalību leģiona Gdaņskas (Dancigas) kaujā raksturoja izcilais latviešu rakstnieks Zigmunds Skujiņš intervijā NRA 2011. gada 28. jūnijā:
«Tad uzreiz mūs vedīs karot! Tur es izdarīju tādu lietu, ka iešāvu sev rokā. Es par to nekaunos! Kāds saka – ko tu tur! Bet tā ir laime, ka viss notika tā, kā notika. Biju gatavs uz visu ko. Tā taču bija bezcerīga lieta. Nu ko es iešu 1945. gada 21. janvārī cīnīties par Lielvāciju? Pārējie puikas palika. Bet mani – tur jau stāvēja sanitārais vilciens – šie priecīgi salādēja iekšā, lai var ātrāk laisties projām.»
To, ar kādām domām latviešus leģionāri cīnījās, raksta arī leģionārs Arvids Memenis:
«Varētu šo baru sadalīt trīs pamatgrupās, jo kopēja cīņas mērķa leģionam nebija. Pirmā grupa, tā saucamie varoņi, kas politiski maz izglītoti, vairumā bija dēkaiņi. Karu viņi uzskatīja par rotaļu, kas ir bīstama, tomēr interesanta. Tie ir tie, kas ar savām pārdrošībām un bieži muļķībām izpelnījās goda zīmes un paaugstinājumus. Daļa jauno zēnu karu pārvērta par tādu kā sporta spēli, kur ar saviem panākumiem varen lepojās. Bieži citi neapzinīgi viņiem sekoja. Gadījās, ka virsnieki šādu varonību vērtēja augstāk par saprātu, tādējādi ieraujot nāvē daudzus sev padotos, lai izpelnītos atzinību sev un savai vienībai no okupantu augstākās vadības. Šai varonībai attaisnojumu varēja rast propagandā, kas apzinīgi slavināja šādus okupantiem derīgus cilvēkus. Propaganda ieteica arī turpmāk varonīgi cīnīties par savu tautu un viņas nākotni. Kaut gan šī nākotne tautai bija zināma, jo vācieši jau kara sākumā to nemaz neslēpa.
Otrā grupa, un tā sastādīja visu lielāko karavīru masu, ir tā, kas apzinīgi izpildīja savus uzdevumus, bet nemēģināja meklēt kādas dēkas. Viņi karu uzskatīja par uzspiestu, netīru lietu. Tomēr savu priekšnieku pavēles pildīja. Latvietis ir pienākuma cilvēks, kas sev uzticēto darbu mēģina veikt, cik labi vien var. To bieži izmantoja vācieši, atstājot latviešu vienības kā sedzējvienības ar uzdevumu noturēt pozīcijas līdz zināmam laikam, kaut paši aiz kalniem. Sevišķi tas izpaudās Pomerānijas kaujās. Šo vīru kaujas spars parādījās, kad jācīnās bija par SAVU brīvību vai dzīvību.
Trešā grupa ir tie, kas karošanai uzspļāva, pagrieza muguru un aizgāja mājās jeb vienkārši ignorēja katru iesaukšanas pavēli. To pēc oficiālām ziņām bija vairāk kā 10 000. Šie vīri neredzēja jēgu ziedot savas dzīvības svešu interešu labā. Propaganda viņus neietekmēja, un tautas Kangari, kas vervēja vergus vācu rūpnīcām un armijai, kas atdeva skolas zēnus vācu patvaļai, varēja tikai žēli noplātīt rokas.» (Memenis – 196., 197. lpp.)
Problēma, ar kuru šobrīd saduras Latvija varas elite, ka mīts par leģionu kā Latvijas neatkarības idejas nesēju ir izveidojies, nostiprinājies un, visticamāk, ka to vairs nav iespējams izmainīt. Pie varas esošajiem ir jāizvēlas: būt populāriem, pieslienoties leģionāru mītam, bet vienlaikus riskējot ar Latvijas starptautisku izolāciju, vai būt nepopulāriem, lai Latvija nenokļūtu starptautiskā izolācijā.