Lai nepieļautu, ka Saeimā vairākuma atbalstu iegūst likumdošanas iniciatīva par pareizticīgo Ziemassvētku noteikšanu par brīvdienu, Zatlera Reformu partija piedāvā ar likumu noteikt katram iedzīvotājam tiesības uz vienu īpašu brīvu dienu gadā atkarībā no ikviena reliģiskajiem uzskatiem.
Ārēji ZRP piedāvātā norma izskatās pievilcīga un pat visaptveroša, kā rūpes par jebkuras ticības piederīgajiem (tostarp par Latvijas ebrejiem, dievturiem, musulmaņiem u.c.), nevis tikai par rietumu virziena kristiešiem. Tomēr forma, kādā ZRP piedāvā īstenot savu brīvdienu reformu, rada lielas bažas par vairāku pamattiesību apdraudējumu. ZRP ierosina piedāvāt visiem strādājošajiem vienu īpašu brīvu dienu, kas varētu tikt izmantota pēc katra darbinieka reliģiskajiem vai ģimenes ieskatiem.
Kā apgalvoja ZRP publiskā seja Daiga Holma, pareizticīgie un vecticībnieki šo dienu varētu izmantot 7. janvārī, savukārt katoļi – 15. augustā, bet ebreji – savos reliģiskajos svētkos.
ZRP galvenais arguments par labu šādai iecerei ir tas, ka no darba devēju viedokļa nebūtu sarežģīti nodrošināt nepārtrauktu darba ritmu un, ko īpaši uzsver ZRP, par minēto svētku dienu varētu vienoties, noslēdzot darba līgumu.
Faktiski šis punkts ir viens no ļoti būtiskiem strādājošo tiesību apdraudējumiem. No tā izriet, ka ikvienam darbiniekam būtu jāinformē darba devējs par savu reliģisko piederību (vai reliģiskās piederības trūkumu), lai darba līgumā ierakstītu attiecīgo svinamo dienu. Pieņemot ZRP reformu, darba devēji iegūs informāciju par visu savu darbinieku reliģisko piederību. Tieši šis apstāklis rada vislielākās bažas par iespējamiem riskiem.
Latvijā ir izveidojusies sava sabiedrības vairākuma pieņemta uztvere par ikviena reliģisko pārliecību. Cilvēku reliģiskā pārliecība vairumā gadījumu ir ikviena cilvēka personiska un intīma lieta. Valsts oficiāli neuzkrāj informāciju par cilvēku reliģisko piederību. Jautājums par reliģisko piederību netiek iekļauts tautas skaitīšanā utt. Iemesls šādai attieksmei ir Latvijas sabiedrības vēsturiskā pieredze 20. gadsimtā, kad piederība noteiktai reliģiska grupai (vācu okupācijas laikā) nozīmēja drošu nāves spiedumu vai (Staļina laikā) ilgus gadus nāves nometnēs. Arī laikā pēc Staļina padomju varas attieksme pret atklātu reliģiozitātes demonstrēšanu bija ļoti negatīva, savas reliģiskās pārliecības atklāta paušana varēja būtiski pasliktināt cilvēka dzīves un darba apstākļus.
Šī sabiedrības attieksme kopīgi ar Eiropa Cilvēktiesību deklarācijas pamatvērtībām ir ņemta vērā un iestrādāta Latvijas likumos. Darba likuma 29. pants nosaka fundamentālu garantiju – atšķirīgas attieksmes aizliegumu. Kā nosaka Darba likuma 29. panta 9. daļa, atšķirīgas attieksmes aizliegums attiecas arī uz darbinieka rasi, ādas krāsu, vecumu, invaliditāti, reliģisko, politisko vai citu pārliecību, nacionālo vai sociālo izcelsmi, mantisko vai ģimenes stāvokli, seksuālo orientāciju vai citiem apstākļiem.
Lai novērstu iespējas tieši vai netieši pieļaut diskrimināciju darbavietā, Darba likums nosaka aizliegumu darba devējam oficiāli
interesēties par iespējamā darbinieka reliģisko pārliecību.
Tiešs aizliegums darba devējam interesēties par nākamā darbinieka reliģisko piederību ir noteikts Darba likuma 33. panta otrajā daļā: «Darba intervijā nav pieļaujami tādi darba devēja jautājumi, kas neattiecas uz paredzētā darba veikšanu vai nav saistīti ar pretendenta piemērotību šim darbam, kā arī jautājumi, kas ir tieši vai netieši diskriminējoši, it īpaši jautājumi par:
1) grūtniecību;
2) ģimenes vai laulības stāvokli;
3) iepriekšēju sodāmību, izņemot gadījumu, kad tam attiecībā uz veicamo darbu varētu būt būtiska nozīme;
4) reliģisko pārliecību vai piederību pie kādas reliģiskās konfesijas;
5) piederību pie kādas politiskās partijas, darbinieku arodbiedrības vai citas sabiedriskās organizācijas;
6) nacionālo vai etnisko izcelsmi.»
Ir tikai viens izņēmums: ja tiek pieņemti darbinieki reliģiskā organizācijā. Tad Darba likuma 29. panta 10. daļa nosaka citu kārtību. Tas ir saprotami – katoļu un citu konfesiju dievkalpojumu vadīšanai darbā var pieņemt tikai attiecīgās konfesijas piederīgo.
Pašlaik cilvēkus nav tik viegli diskriminēt pēc to reliģiskās piederības, jo tā darba devējam nav jāatklāj. Savukārt forma, kādā Zatlera Reformu partija ierosinājusi pārkāpt šo aizliegumu, paver vārtus uz plašu diskrimināciju pēc reliģiskās piederības.