Slovākijas parlamenta lēmums 11. oktobrī – neratificēt Eiropas Finanšu stabilitātes fonda palielināšanas līgumu – radīja vieglu izbīli ES struktūrās. Tomēr krīze tika ātri pārvarēta, jo opozīcija piekrita atbalstīt Slovākijai neizdevīgo līgumu, panākot ārkārtas vēlēšanu sarīkošanu.
Atbalsts līgumam tika samainīts pret iekšpolitiskiem ieguvumiem. Ir vērojams kaut kas ļoti līdzīgs, salīdzinot ar Latvijas politisko virtuvi.
Vispirms paskaidrosim, par ko uztraucas slovāki. Jaunās izmaiņas Eiropas Finanšu stabilitātes fondā nozīmēja, ka tas ir jāpalielina no 440 miljardiem eiro līdz 770 miljardiem eiro. Tas nozīmē, ka Slovākijai, kuras daļa eirozonā ir novērtēta 1% apjomā, būs stabilizācijas fondā papildus jāiemaksā 3 miljardi eiro. Tā kā Slovākijas ekonomiskā situācija nav spīdoša (spīdoša tā ir tikai tām valstīm, kas atteicās no dalības vienotajā valūtā), tehniski tas nozīmē, ka valstij būs jāveic zināma konsolidācija, lai izpildītu saistības pret eirozonu. Tas nozīmēs jaunus izdevumu samazinājumus un atteikšanos no savu attīstības projektu finansēšanas par labu Grieķijas, Itālijas, Spānijas un, iespējams, arī Beļģijas glābšanai. Slovākijai ir jāatsakās no attīstības, lai pumpētu naudu to valstu ekonomikās, kas, rēķinot uz vienu iedzīvotāju, ir daudz bagātākas, kuras saviem iedzīvotājiem maksā daudz lielākas algas un kur lauksaimnieki saņem un saņems daudz lielākus platību maksājumus par slovāku zemniekiem. Pirms iestāšanās eirozonā slovākiem tika iestāstīts, ka eirozona ir leiputrija, kas ļaus paaugstināt valsts kredītreitingu, kas kā magnēts pievilks milzīgas investīcijas, ka eirozona ir nemitīga ballīte ar bezmaksas uzkodām, ka tikai dalība eirozonā būs tas motors, kas aizvilks slovākus līdz bagātāko Eiropas nāciju līmenim. Taču realitātē izrādījās, ka dalība eirozonā nobremzē Slovākijas attīstību, jo resursi ir jāziedo, lai glābtu bagātākas, bet nedisciplinētas dalībvalstis.
Iztēlosimies, ka Latvijas valdībai izdotos apmuļķot Eiropas centrālo banku, ar kaut kādiem gājieniem mums izdotos iekļūt eirozonā 2008. gadā un pēc tam visi procesi būtu noritējuši tieši tā, kā ir bijis. Tā kā Latvijā 2011. gadā atbilstoši valsts statistikai ir sākusies augšupeja un Latvijas valdības parāds ir vadāmā lielumā, Latvijai kā eirozonas dalībvalstij būtu jāpiedalās Eiropas Finanšu stabilitātes fondā. Rupji rēķinot, Latvijas daļa varētu būt aptuveni 0,4% no eirozonas kopējā svara. Lai godīgi izpildītu eirozonas saistības (visiem kopā iemaksāt 770 miljardus eiro), Latvijai būtu kaut kur papildus jāaizņemas 3 miljardi eiro. Ja Latvija tagad būtu eirozonas dalībvalsts, tad nākamā gada konsolidācija nebūtu nieka 100 miljoni latu, bet tajā papildus būtu jāiekļauj izmaksas, lai izpildītu eirozonas saistības.
Ja Latvija būtu eirozonas dalībvalsts, tad mūsu finanšu situācija būtu daudz sliktāka nekā pašlaik.
Latviju no vēl lielākām ekonomiskām problēmām paglāba tas, ka mēs nepaguvām (mūs nepaņēma) iestāties eirozonā.
Līdz ar to aicinājumi Latvijai pēc iespējas ātrāk pievienoties eirozonai ir bezatbildīgi, bet problēma ir tā, ka Latvijā ir daži politiķi, kas cer sava privātā biznesa problēmas atrisināt tikai tad, ja Latvija ātri pievienosies eirozonai.
Latvija nav gatava iestājai eirozonā un, visticamāk, vēl ilgi nebūs gatava. Tuvākajā laikā Latvija būs gatava eirozonai, tiklīdz mums būs krājumā lieli un pašu attīstībai nevajadzīgi vismaz 2 miljardi eiro, ko iemaksāt to Eiropas valstu ekonomiku glābšanai, kas saņem daudz, daudz lielākus vienotos platību maksājumus nekā mēs. Tikai tas, ka Latvijas ekonomika nav gatava dalībai eirozonā, vēl ir sīkums. Vēl negatavāka eirozonai ir Latvijas sabiedrība, kura gadiem ilgi ir maldināta un domā, ka iekļūšana eirozonā ir laime, turklāt par velti. Latvijas sabiedrība pirms pārejas uz eiro būtu pirms tam informējama par visām negatīvajām sekām, lai nepiedzīvotu šoku un Latvijas ļaužu rīcība pēc iestāšanās eirozonā nekļūtu vēl destruktīvāka par Slovākijas sabiedrības reakciju.