24. augustā Rīgā notika Nacionālo resursu institūta rīkotā starptautiskā konference Latvija uz sliekšņa. Iztirgot vai saimniekot?.
Konference bija veltīta gaidāmajai globālajai ekonomiskās koncepcijas maiņai un valsts uzņēmumu lomai tautsaimniecībā. Konferences īpašie viesi bija Norvēģijas vadošie eksperti valsts uzņēmumu pārvaldes un ekonomikas attīstīšanas jautājumos Mortens M. Kallevigs un Ēriks Reinerts.
Jautājums, uz ko atbildēja konferences dalībnieki, bija – vai privātie uzņēmumi vienmēr ir efektīvāki nekā valstij piederošie? Kā pierādīja 2008. gada finanšu krīze, neefektivitātes kalngals ir Rietumu un tostarp Latvijas privātais finanšu sektors, jo krīzes saasinājuma brīdī privātā sektora bankas un uzņēmumi glābās ar valsts budžeta naudas palīdzību, nevis otrādi.
Ēriks Reinerts uzskata, ka mēs esam tikai globālās krīzes pašā sākumā.
Reinerta skatījums uz ES un eirozonas nākotni ir visai skeptisks. Māstrihtas līguma galvenais uzdevums bija novērst inflāciju. Taču tagad šā līguma nosacījumi tuvinās ES sabrukumu. Ēriks Reinerts: «Eiropas Savienības integrācija ir līdzīga pašnāvībai.»
Reinerta galvenais arguments ir salīdzinājums, kā līdz šim krīzes pārvarēja un attīstītību nodrošināja ASV un ES.
ASV ekonomikas attīstības modelis izskatījās vienkārši. Ir vienota valūta, kā arī vienoti un diezgan vienveidīgi federālās valdības un štatu budžetu veidošanas principi. Laiku pa laikam notiek reģionālas krīzes. Kāda štata valdība var pārtērēties vai kādu teritoriju var piemeklēt ekonomiska krīze. Štatiem nav nekādu iespēju valūtu devalvēt, un jebkura lokāla krīze ASV izpaudās kā iekšējā devalvācija. Darbaspējīgie masveidā pameta krīzes un bezdarba skarto reģionu, pārceļoties uz citiem štatiem, kuros situācija bija labāka. Mehānisms bija vienkāršs. Sākas krīze. Pieaug bezdarbs. Ļaudis sāk pamest krīzes skartos apvidus. Tiklīdz sākas masveida aizbraukšana, uzreiz dramatiski sāk kristies nekustamo īpašumu cenas (pat par 70% un vairāk). Krīzes skartajā reģionā krītas darbaspēka cena (notiek iekšējā devalvācija). Tas ar laiku rada priekšnoteikumus krīzes stabilizācijai un augšupejas sakumam. Uz krīzes skarto reģionu pirmie sāk pārcelties tie, kam tagad ir iespēja lēti iegādāties kvalitatīvu nekustamo īpašumu utt.
Šāds ASV lokālo krīžu pārvarēšanas mehānisms darbojas vairāk nekā simt gadu.
Eiropas Savienībā reģionālas krīzes līdz 2000. gadam tika pārvarētas ar atšķirīgu mehānismu. Tiklīdz kādas Eiropas valsts ekonomika kļuva nekonkurētspējīga, tur pārāk sakāpa algas un cenas, sākās krīze, un tā tika risināta, apzināti devalvējot nacionālo valūtu vai ļaujot tai devalvēties. Ja nacionālā valūta devalvējās par 20%, tad par 20% samazinājās algas, pensijas, pabalsti un iekšējās cenas. Devalvācija padarīja ražošanu efektīvāku, un sākās eksporta pieaugums, kas palīdzēja pārvarēt krīzi un sākt izaugsmi.
Pārmaiņas sākās 21. gadsimtā, jo notika pāreja uz vienotu valūtu. Tagad eirozonas valstis vairs nevar izmantot devalvāciju kā instrumentu lokālo krīžu pārvarēšanai. Valūta ir vienota. Sanāk, ka tagad ASV modelis ir ieviests lielākajā daļā Rietumeiropas, kur lokālu krīžu gadījumā devalvācija vairs nav izmantojama. No brīža, kad notika pāreja uz eiro, lokālas krīzes ir un būs jārisina kā amerikāņu modelī. Tātad, tiklīdz Grieķijā sākās krīze, vienam miljonam grieķu vajadzēja pārcelties dzīvot un strādāt uz Vāciju, gan atslogojot Grieķijas sociālās izmaksas, gan palīdzot nospiest uz leju darba algas Vācijā. Ja krīzes tiktu risināta šādi, tad eiro darbotos tieši tāpat kā dolārs ASV. «Tikai,» uzsver Ēriks Reinerts, «Eiropas problēma ir tā, ka viena miljona grieķu pārcelšanos uz Vāciju nevēlas nedz grieķi, nedz vācieši.»
Te varētu piebilst, ka ir vismaz viens izņēmums no ES kopējās tendences, kad valdība darbojas kā savas tautas killers, un tā ir Latvijas valdība, kas, realizējot iekšējo devalvāciju, lika vairākiem simtiem tūkstošu latviešu meklēt laimi svešumā.
Ēriks Reinerts secina, ka ir notikusi pāreja no viena ekonomikas modeļa uz citu un jaunajā eirozonas modelī nav efektīva lokālu krīžu pārvarēšanas instrumenta. Savukārt valstis, kas palika ārpus eirozonas un izmantoja devalvāciju (Polija, Zviedrija un Lielbritānija), pārvarēja krīzi bez lielām sāpēm.
Šā laika krīzes pamata cēlonis ir tas, ka kā neapstrīdama dogma ir pieņemts uzskats, ka tirgus ir labāks par valsti.
Ēriks Reinerts: «Viena utopija (PSRS) izveidojās, pieņemot, ka tirgus ir slikts un tikai valsts ir laba. Pēdējos 20 gadus dominēja otra utopija, pieņemot, ka valsts ir slikti un tikai tirgus ir labs. Patiesība ir kaut kur pa vidu. Daļa funkciju ir jānodod valstij, un daļa funkciju ir jāuztic tirgum, bet līdzsvars starp valsti un tirgu ir atkarīgs no apstākļiem.»
Kas tagad notiek globālajā tirgū? Ēriks Reinerts: «Norisinās cīņa par varu starp finanšu kapitālu un ražošanas kapitālu. Labajos laikos vienmēr pārsvars ir finanšu kapitālam, bet sliktajos laikos ražošanai. 2008. gada finanšu kapitāla zaudējumus sedza valdības, bet faktiski finanšu kapitāls rēķinu par savām neveiksmēm piesūtīja ražošanas kapitālam.»
Kāpēc Eiropa ir dziļās problēmās? Lai glābtu finanšu kapitālu, valstis ir savus resursus atdevušas banku sektoram. Līdz ar to tagad ir problēma ar šo valstu maksātspēju, bet valstīm vairs nav resursu, ar ko palīdzēt sev. Tas arī būs nākamā krīzes cēliena galvenais iemesls.
Ēriks Reinerts arī aicina mainīt attieksmi pret valsti kā investoru: «Valsts investīcijas dažkārt ir vienīgā un pēdējā iespēja. Ja sabiedrībai ir konkrēta vajadzība, neviens uzņēmējs nevēlas riskēt ar savu naudu, tad pēdējais, kas beigu beigās var attīstīt kādu nozari, ir valsts. Tieši šādi investējot, kad privātie nevēlas, valstis kļuva par lielāko rūpniecības investoru Skandināvijā pēc 2. pasaules kara.»
Mortens M. Kallevigs, bijušais Norvēģijas Tirdzniecības un rūpniecības ministrijas Īpašuma departamenta ģenerāldirektora vietnieks, savukārt dalījās pieredzē, kā izdevās panākt, ka Norvēģija kļuva par līderis valsts īpašuma veiksmīgā pārvaldīšanā. Norvēģijā valsts uzņēmumi strādā vidēji par 30% efektīvāk nekā privātuzņēmumi. Kā tas tiek panākts? Mortens M. Kallevigs: «Valsts uzņēmumi tik sadalīti četrās grupās.
Uzņēmumam tiek noteikti tikai komerciāli mērķi.
Uzņēmumam ir komerciāli mērķi un uzdevums nodrošināt nozares vadības funkcijas.
Uzņēmumam ir komerciāli mērķi un īpaši noteikti speciāli uzdevumi.
Uzņēmumi ar īpašiem uzdevumiem.»
Kompānijas ar īpašiem uzdevumiem ir, piemēram, Norvēģijas alkohola monopols. Arī šiem uzņēmumiem ir jāstrādā efektīvi un jāsasniedz nekomerciālais mērķis, neradot zaudējumus.
Valsts uzņēmumu mērķis var tikt mainīts tikai ar īpaša likuma palīdzību.
Komerciāli uzņēmumi darbojas reālas konkurences apstākļos valstiski svarīgās nozarēs. Norvēģijā šīs nozares ir metalurģija, gāzes, naftas ieguve, enerģētika, militārā rūpniecība un citas.
Uzņēmumu pārvalde balstās uz konkrētu izpratni, ka valsts uzņēmumi nav valdības iestādes, jo ministriem ir aizliegts iejaukties uzņēmumu ikdienas darbībā. Mortens M. Kallevigs: «Ja politiķi jaucas uzņēmuma darbībā, tas noņem atbildību no uzņēmuma vadītājiem, tāpēc viens no pirmajiem jautājumiem, uz ko potenciālam Norvēģijas valsts uzņēmuma valdes loceklim ir jāprot atbildēt – vai jūs spēsiet pateikt ministram nē, ja viņš mēģinās ietekmēt uzņēmuma darbību?»
Valsts uzņēmumu risks tiek limitēts ar kapitāla lielumu. Valsts uzņēmumi nodrošina sabiedrības kontroli pār resursiem un «stabilizē īpašnieku struktūru», nodrošinot uzņēmuma prognozējamību un ilgtspēju.
Valsts uzņēmumus var arī likvidēt. Savukārt tos, kuriem mērķi ir tikai komerciāli, var daļēji privatizēt. Norvēģijā no 2000. gada notika 15 daļējas privatizācijas, tika izveidoti 6 jauni valsts uzņēmumi un 4 uzņēmumi pievienoti citiem (likvidēti).
Uzņēmumu vadībā var būt tikai profesionāli pārvaldnieki, bet politiķiem un ministriju darbiniekiem ir aizliegts būt par valžu vai padomju locekļiem.
Komerciāliem uzņēmumiem ministrija nosaka tikai kapitāla atdeves un dividenžu lielumu, ja mērķi netiek sasniegti, tad var lemt par valdes maiņu.
Ministrija netiek pārstāvēta valdē un akcionāru sapulcē. Savukārt auditori atskaitās parlamentam.
Valsts uzņēmumi neatkarīgi no to mērķa ir obligāti jāvada, nodrošinot kapitāla atdevi un ražošanas pieaugumu ilgtermiņā. Valsts uzņēmumu kapitāla struktūrai ir jāatbilst kompānijas mērķiem. Mortens M. Kallevigs: «Mēs noraidām ideju, ka valsts uzņēmumu kapitālam jābūt pārāk lielam, jo tas var būt traucējoši. Valsts uzņēmumu kapitāla lielumam jābūt līdzīgam tikpat lielas privātas kompānijas kapitālam tajā pašā nozarē.»
Valsts pārvalde nozīmē, ka uzņēmumiem var noteikt sociāli atbildīgu pārvaldi. Piemēram, Norvēģijas valsts uzņēmumu valdēs un padomēs atšķirībā no privātiem uzņēmumiem ir novērsta dzimumu diskriminācija, jo vismaz 50% no vadības amatiem ir jāstrādā sievietēm.
Rezultātā Norvēģijas valsts sektors strādā labāk nekā privātais.
Šeit ir noteikti jāatgādina, ka Mortena M. Kalleviga uzburtā paradīze par Norvēģijas valsts uzņēmumu sociālo atbildību ne vienmēr sakrīt ar ikdienas pieredzi. Neatbildēts palika jautājums, kā bija iespējams, ka ar tik augstiem korporatīviem standartiem Norvēģijas valstij daļēji piederošs aviācijas uzņēmums SAS noslēdza ar Latvijas valsti burtiski verdzisku un koloniālu līgumu par airBaltic izveidi. Tagad SAS līgums ir nonācis cita, nu jau privāta investora īpašumā, kurš nevēlas to mainīt. Iespējams, ka SAS, bet īpaši Staoil lielie panākumi mūsu zemē balstījās arī uz cinisku un rupju Baltijas valstu valdību mazspējas izmantošanu, lai no Baltijas tirgus izspiestu tos, kam nebija tādu finanšu iespēju kā Norvēģijas valstij.
Uz jautājumu, kāpēc atziņas par valsts īpašuma augsto efektivitāti mūsu skandināvu draugi mums atklāj tikai daudzus gadus pēc tam, kad Latvijas lielie uzņēmumi, bankas, apdrošināšana ir privatizēti vai nonākuši ārzemnieku rokās, atbildēja Ģirts Rungainis. Viņš vispirms atkārtoja kāda Āfrikas reliģiskā sludinātāja Desmonda Tutu stāstu: kad Āfrikā ieradās pirmie eiropieši, tad viņiem piederēja Bībele, bet mums zeme. Afrikāņi aizvēra acis, lai lūgtos, un, kad viņi tās atvēra, viņiem rokās bija Bībele, bet eiropiešiem piederēja zeme.
Ģirts Rungainis šo līdzību pārfrāzēja par Latviju. Kad pie mums ieradās brīvā tirgus misionāri, tad mums piederēja visi aktīvi, bet viņiem bija zināšanas par brīvo tirgu. Kad mēs atvērām acis, tad atklājās, ka mums ir brīvais tirgus, bet mūsu bijušie aktīvi mums vairs nepieder. Ģirts Rungainis secināja: «Brīvā tirgus koncepcija ir reliģija. Bagāti mēs varam kļūt, tikai darbojoties pret brīvo tirgu.
