Jau trešo mēnesi nerimst protesti Ķīnas autonomajā apgabalā Honkongā. Ir pilnīgi saprotami, ka cilvēki, kuri visu mūžu ir dzīvojuši demokrātiskā iekārtā, izjūt simpātijas pret tiem, kuru brīvības un tiesības tiek ierobežotas.
Tomēr Honkongas gadījums nav tik viennozīmīgs kā daudzi citi, kad apspiestas tautas saceļas pret militāru diktatūru vai autoritāru iekrātu, kā tas notika Sudānā vai Lībijā.
1898. gadā Lielbritānijas valdība no Ķīnas uz 99 gadiem ieguva šo teritoriju. Nākamos simt gadus Honkonga bija Lielbritānijas kolonija. Daudzām kolonijām (Kanādai, Austrālijai, Jaunzēlandei u.c.) Lielbritānijas valdība paplašināja pašpārvaldes tiesības, līdz pat neatkarīgu valstu līmenim. Taču līdzīgi pašpārvaldes elementi netika attiecināti uz Honkongu. Šī teritorija tika centralizēti pārvaldīta - gandrīz visi britu valdības laiku un visai ierobežoti demokrātijas un pašpārvaldes elementi tika ieviesti tikai britu pārvaldes pēdējos gados.
Kad Honkongas īres līgums tuvojās beigām, Lielbritānija ar Ķīnu vienojās par noteikumiem, ar kādiem Honkonga iekļausies Ķīnā. Tika noteikts princips: viena valsts - divas sistēmas. Honkonga ieguva īpaša autonomā apgabala statusu. Tās savdabība likumdošanā tika saglabāta. Tika saglabāta arī Lielbritānijas laika pārvaldes sistēma ar visai ierobežoto vietējās pašpārvaldes demokrātiju. Līgums par Honkongas nodošanu Ķīnai ir starpvalstu līgums starp Lielbritāniju un Ķīnu, kuru neviena puse nedrīkst vienpusēji mainīt. Līgums noteica pārejas laiku uz 50 gadiem. Ir pagājuši tikai 20 gadi, kopš Ķīna ir ieguvusi suverenitāti pār Honkongu, un pārejas periodam ir vēl jāturpinās nākamos 30 gadus.
Kāpēc bija svarīgi atgādināt šīs nianses? Lēmumu par to, kā Honkongā ir jāievēlē vietējās pārstāvju sapulces dalībnieki un vietējās izpildvaras pārstāvji, nepieņem Honkongas likumdošanas institūcijas vai vietējie iedzīvotāji. Pārvaldes principus līdz pārejas perioda beigām vienpusēji nedrīkst mainīt arī Ķīnas centrālā valdība. Šis jautājums ir noteikts Ķīnas un Lielbritānijas starpvalstu līgumā, un, lai kārtību mainītu, ir jāmaina līgums.
Tikai laikā, kad Lielbritānija ieguva Honkongu, tā pēc iedzīvotāju skaita, kopā ar visām kolonijām, bija pasaules lielākā lielvara. Divdesmitā gadsimta nogalē, kad noritēja sarunas par Honkongas statusu nākotnē, Lielbritānija ekonomiski bija daudz pārāka par tā laika Ķīnu. Tolaik visai neattīstītā Ķīna ieguva savā pārvaldījumā ļoti bagātu un attīstītu teritoriju. Lielā mērā šī nevienlīdzība arī noteica līguma detaļu saturu. Pašlaik Ķīna ir pasaules otrā lielākā ekonomika un faktiski jau otrā globālā lielvara aiz ASV. Līgums par Honkongas pārņemšanu ataino 20. gadsimta realitāti, kas ir radikāli cita 21. gadsimtā.
Ja Ķīnas valdība varētu pilnīgi brīvi lemt par pārvaldes modeli Honkongā, tad teorētiski protestētāju prasības pēc radikālām demokrātiskām reformām varētu atrisināt ar vienu Ķīnas centrālās valdības lēmumu. Taču, tā kā Honkongas pārvaldes principi pārejas laikā ir ierakstīti starpvalstu līgumā, lai kaut ko būtisku mainītu Honkongas pārvaldē, Ķīnas valdībai būtu jāveic visai pazemojoša procedūra - jāvēršas pie Lielbritānijas valdības ar ierosinājumu mainīt starpvalstu līgumā Ķīnas pašreizējo statusu. Tās vieta globālajā hierarhijā nepieļauj veikt tik pazemojošu soli. Daudz reālāk ir sagaidīt, ka Ķīnas valdība ievēros Honkongas līgumu nākamos 30 gadus, bet iejauksies tikai gadījumā, ja Honkongas protesti iegūs tik vardarbīgu un destruktīvu raksturu, ka vietējā vara nespēs nodrošināt elementāru kārtību lielpilsētas funkciju uzturēšanā.
Līdz ar to, lai cik lielas simpātijas ikvienam pasaulē būtu pret Honkongas demokrātijas centieniem, tomēr, vismaz pašreiz, Honkongas demokratizācijas mērķis nav sasniedzams ar destruktīvu darbību. Turklāt ir pamatotas šaubas, vai tiem, kas ceļ barikādes lidostas termināļos, kas ar metāla stieņiem dauza veikalu skatlogus, demolē iestādes un ofisus, patiesais mērķis patiešām ir demokrātiska un tiesiska pārvalde? Visticamāk, ka Honkongas vandalisma iniciatoru īstais mērķis ir tālu no demokrātijas - maksimāli kompromitēt Ķīnas centrālo valdību, cenšoties izprovocēt to uz vardarbīgu vandaļu ālēšanās apspiešanu. Vandalisma politikas iniciatoru mērķis nav palīdzēt Honkongas ļaudīm tikt pie patiesi demokrātiskas pārvaldes.
Manuprāt, Honkongas nemieri jau ir izkustinājuši nenovēršamu pārmaiņu lavīnu. Neatkarīgi no tā, vai Ķīnas valdība būs spiesta iejaukties Honkongas nemieros, tos apspiežot, vai tie palēnām noplaks, kā noplaka dzelteno vestu kustība Francijā, 2019. gads būs Honkongas pārticības norieta sākums.
1999. gadā Ķīnai Honkonga bija vajadzīga kā logs uz pārējo pasauli. 2019. gadā visa Ķīna jau ir viens liels logs uz ārpasauli. Ķīnas lielpilsētām nav vajadzīgs lieks starpnieks Honkongas izskatā. Honkongai kaimiņos esošās lielpilsētas Šendzeņas IKP jau tagad ir lielāks par Honkongas IKP. Šanhaja apsteidz Honkongu kā Ķīnas svarīgākais finanšu centrs utt. Šogad Ķīnas valdība aizsāka plašu kapitāla kustības liberalizācijas reformu, kuru pabeidzot Honkonga zaudēs savu pašreizējo nozīmi kā kapitāla kustības un kapitāla piesaistes centrs. Visticamāk, ka Ķīnas centrālā valdība uz Honkongas nemieriem atbildēs, veicinot Honkongas raksturīgo specializāciju citās Ķīnas lielpilsētās. Piekopjot šādu stratēģiju, jau pēc desmit gadiem Honkonga pārtaps par reģionālas nozīmes centru, kura iedzīvotāju problēmas un ekonomiskā nozīme vairs nebūs globālo ziņu uzmanības lokā.
