Migrācijas krīze Eiropā
 
©F64

Visi piekritīs, ka āmurs ir domāts, lai iedzītu dēlī naglu. Savukārt skrūvgriezis ir domāts, lai dēlī ieskrūvētu vai izskrūvētu skrūvi. Ar skrūvgriezi naglu nevar iedzīt. Ar āmuru skrūvi iedzīt var, bet tiks bojāts koks. Savukārt mikroskops ir domāts, lai ar to aplūkotu nelielus objektus ļoti lielā palielinājumā. Ar mikroskopu var iedzīt naglu dēlī, ar to var pat dēlī iedzīt skrūvi, bet mikroskops nav īsti piemērots šādai darbībai, un pēc šādas eksekūcijas tas, visticamāk, iecerētajam mērķim vairāk nekalpos.

Tas pats attiecas uz daudziem pārvaldes instrumentiem vai starptautiskajām konvencijām. Konkrēti instrumenti tiek radīti konkrētai norisei vai procesam. Dažkārt, kad nav cita instrumenta, kādas problēmas risināšanai var steidzamā kārtā lietot tai nepiemērotu instrumentu, bet šādai pieejai ir jābūt kā izņēmumam.

Vairāki nozīmīgi starptautiski instrumenti ir izveidoti ļoti konkrētu problēmu risināšanai. ANO bēgļu konvencija un ar to saskaņotais bēgļu uzņemšanas regulējums ES (tostarp arī Dublinas konvencija, kas nosaka, ka bēgļiem ir jāpiesakās pirmajā ES valstī, kurā viņi ierodas, un ka bēgļiem nav tiesību brīvi noteikt, kurā valstī viņi vēlas saņemt bēgļa statusu) tika radīti, lai risinātu patvēruma piešķiršanu tiem ļaudīm, kuriem bija jāatstāj viņu dzimtene nāves draudu dēļ. ANO un ES bēgļu uzņemšanas regulējams balstās uz loģisku pieņēmumu, ka cilvēki savu dzimto vietu izvēlēsies atstāt tikai nāves draudu iespaidā, ka, tiklīdz drošības apdraudējumi tiks novērsti, bēgļi nekavējoties vēlēsies atgriezties savā dzimtenē utt.

Eiropas lielās migrācijas krīzes cēlonis ir tas, ka kara bēgļiem domātais starptautiskais regulējums tiek izmantots, lai risinātu cilvēku kontrabandistu organizēto ekonomisko migrāciju no nabadzīgajām Āfrikas un Āzijas valstīm uz Eiropu.

Šogad no lielā migrantu viļņa, kas no Āfrikas pāri Vidusjūrai plūst uz Itāliju un Spāniju, tikai daži procenti ir personas, kas kaut vai formāli var kvalificēties bēgļu statusam. Visi pārējie ir ekonomiskie migranti. Vairāk nekā 90% to cilvēku, kas riskē kāpt jūras ceļojumam nepiemērotā laivā Āfrikas piekrastē, nekādu tiešu nāves draudu vai īpaša drošības apdraudējuma viņu dzimtenē nav. Tieši pretēji! Pirmo vislielāko drošības apdraudējumu savas dzīves laikā viņi iegūst un reālās nāves briesmās šie cilvēki nokļūst, tiklīdz viņu laiva aizairējas no Āfrikas krasta tālāk par pāris kilometriem.

Protams, kad cilvēki slīkst jūrā, viņus ir jāglābj, arī tad, ja viņi tur nonākuši savas bezatbildības dēļ.

Diemžēl ES ekonomisko migrantu plūsmu mēģina regulēt, izmantojot ES likumdošanu, kas ir radīta un domāta politisko un kara bēgļu uzņemšanai. Tēlaini izsakoties, ES valstu līderi un ES augstākā līmeņa vadītāji ar mikroskopu mēģina iedzīt dēlī skrūves un brīnās, ka tās ir šķības un greizas. Mēģinot ar nepiemērotu instrumentu risināt pilnīgi cita rakstura problēmu, nekas jēdzīgs sanākt nevar. Tikai ES nav kopēja instrumenta, kā risināt nekontrolētu masveidīgu ekonomiskās migrācijas plūsmas pieaugumu.

Ja ar mikroskopu nav parocīgi iedzīt skrūvi dēlī, tad tāpēc nav jāaicina pieņemt likumu, nosakot visiem kā obligātu pienākumu mainīt mikroskopa konstrukciju. Šis instruments ir domāts citiem mērķiem. Tāpēc ANO bēgļu konvencija nav jāatceļ vai jāmaina. Tā ir jālieto atbilstoši tās mērķim un jāpiemēro kara, militāro, etnisko reliģisko u.c. konfliktu bēgļu uzņemšanai. Dublinas konvencija nav jāatceļ. Ir jāizbeidz to pielietot ekonomisko migrantu uzņemšanai.

Tas, par ko ir jāvienojas ES dalībvalstīm - kā kopīgi izturēties pret milzīgo ekonomisko migrantu masu, kas uzdodas par kara bēgļiem, bet patiesībā ir rafinēti identitātes viltotāji, pašlabuma meklētāji, kas vēlas izmantot Eiropas liberālo sistēmu pretēji Eiropas interesēm. ES ir valstis, kurām izaugsmi nodrošina papildu darbaspēka migrācija. ES ir valstis, kuras nevēlas uzņemt trešo valstu ekonomiskos migrantus. Izeja no ES migrācijas krīzes ir meklējama jaunā sistēmā. Bēgļi ir jānodala no ekonomiskajiem migrantiem. Pret bēgļiem, kas patiešām tādi ir, ir jāpiemēro visas ES starptautisko saistību normas. Savukārt valstīm, kas vēlas uzņemt savā zemē darbspējas vecuma ļaudis no trešajām valstīm, būtu jārada pārcelšanās iespēja no viņu mītnes zemēm tieši, neiesaistot Vidusjūras cilvēku kontrabandistu mafiju. Savukārt Eiropā jau nokļuvušajiem ekonomiskajiem migrantiem ir jādod iespēja atrast valsti, kas vēlas viņus uzņemt savā darba tirgū un uz kuru viņi būtu ar mieru pārcelties. Ja šādu valsti ekonomiskie migranti atrast saprātīgā laika posmā nespēj, tad viņiem ir jāmeklē laime citur.

Obligāto kvotu sistēma problēmu nerisina. Tieši pretēji - tā ir cēlonis nevajadzīgiem un bīstamiem konfliktiem ES iekšienē.