Pirms pāris nedēļām kādā konferencē man blakām apsēdās sena paziņa, kura gandrīz visu neatkarības laiku ir labā vietā valsts pārvaldē. Konferences tēma viņu īpaši neinteresēja, taču interesēja valsts nākotne.
Paziņa aicināja mani sniegt godīgu atbildi uz jautājumu par Krievijas apdraudējumu Latvijai. Vai taisnība ir vairāku oficiālu un pusoficiālu amatpersonu apgalvojumiem TV ekrānos, ka konflikta gadījumā ar Krieviju Latvija tiks īslaicīgi okupēta un ka tas ir ierakstīts slepenajos NATO plānos? Lūk, Krievijas spēki var ieņemtu Rīgu četru stundu laikā, bet NATO armijas nāktu palīgā tikai piektajā dienā. Ja taisnība tiem, kas ir lielo NATO noslēpumu plīvuru pacēluši, tad mana paziņa bija stingri izlēmusi pārcelties uz Norvēģiju. Mana paziņa nav vienīgā, kuru šā gada notikumi Ukrainā ir pamudinājuši sākt pakot koferus. Kā liecina pētījumu centra SKDS aptaujas rezultāti, katrs piektais mūsu zemes iemītnieks kara draudu gadījumā nekavējoties pametīs Latviju. Ņemot vērā citas aptaujas, pagājušajā gadā katrs piektais Latvijas iedzīvotājs plānoja pamest Latviju nākamo piecu gadu laikā. Visdrīzāk Ukrainas notikumi var šo procesu paātrināt un Latvijas ārējās drošības apdraudējums būs liels stimuls pasteidzināt aizbraukšanas brīdi tiem, kas jau bija psiholoģiski izlēmuši pamest šo valsti.
No vienas puses – ir viegli biedēt ļaudis, apgalvojot, ka tikai amerikāņu flotes bāze Liepājā un kodolieroču noliktava Gulbenē komplektā ar 2% no IKP militāriem izdevumiem ir vienīgais garants, kas atturēs agresoru no Latvijas teritoriālās integritātes apdraudējuma.
Taču mēģināsim izanalizēt, kādi varētu būt taktiskie vai stratēģiskie mērķi, lai Krievija kaut vai uz laiku ieņemtu Latvijas teritoriju. Vispirms – šeit nav atrodami būtiski militāri stratēģiski objekti. Austrumu – Rietumu militāras konfrontācijas gadījumā pat Latvijas ostām ir nulles vērtība, bet Rīgas un Lielvārdes lidlauki ir viegli neitralizējumi bez militārpersonu fiziskas klātbūtnes. Latvijā nav neviena nozīmīga rūpniecības objekta, no kā būtu atkarīga ES ekonomika. Bez Latvijas potenciāla ES un NATO dalībvalstu enerģētika, rūpniecība un militārā sfēra var iztikt bez jūtamām problēmām. Savukārt Latvijas armijas potenciāls ir pietiekams neliela mēroga militārajām misijām un nekādā mērā neapdraud nevienu kaimiņvalsti, kur nu vēl Krievijas milzi.
Pa lielam – NATO nav stratēģiskas vajadzības tērēt milzu resursus Latvijas teritorijas aizsardzībai. Savukārt no militārā viedokļa Krievijai nav stratēģiskas jēgas bloķēt daļu no sava militārā potenciāla, lai izvietotu armijas daļas Latvijas teritorijā. Teorētiski Latvijas un Krievijas konfliktam varētu būt propagandiski mērķi – dot signālu visai pasaulei, ka Krievija nebaidās «aizstāvēt» savus tautiešus pret «apspiešanu» pat NATO dalībvalstī. Taču, zinot bruņoto konfliktu vēsturi pēdējo divdesmit gadu laikā, ir jāsecina, ka pat ierobežota konflikta sekas izraisa katastrofālu dzīves līmeņa kritumu (Bosnijā 1994. g. IKP samazinājās par 75–80% no pirmskrīzes līmeņa), kas pat vidējā termiņā noskaņos pret konfliktu pat tos, kas sākumā cerēja uz kaut kādu brīnumu vai palīdzību.
Uzdosim jautājumu – kādos apstākļos citām
NATO dalībvalstīm būtu racionāli aizstāvēt Latvijas teritoriju un jebkuram potenciālam pretiniekam būs skaidrs un saprotams, ka šī teritorija tiks aizsargāta?
Viens no risinājumiem ir ES un NATO militāri rūpnieciskajam potenciālam svarīgu un nozīmīgu objektu izvietošana un attīstīšana Latvijā. Svarīgas militāras vai divējādas nozīmes infrastruktūras izvietošana Latvijas teritorijā būs galvenais pierādījums, ka Latvijas sabiedrotie tiešām ir gatavi attiecināt NATO statūtu 5. pantu uz Latviju. Savukārt, ja Latvijas sabiedrotie tuvākajā laikā nesāks izvietot mūsu teritorijā militārās rūpniecības objektus, tad to varēs saprast kā pierādījumu: bažām, ka citas NATO dalībvalstis iespējama konflikta gadījumā Latvijas teritoriju aizstāvēt netaisās, ir liels pamats.